Vai tiešām viss, kas notiek, notiek uz labu?

Šobrīd uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet ticu, ka pēc laika sapratīšu, vai arī šoreiz tā bija patiesība. Tagad man atliek tikai ticēt, ka tā ir. Ko tur vilkt garumā. Uzreiz varu atbildēt, ka neesmu apmierināta ar savu rezultātu Pasaules čempionātā.

Jā, nebraucu pēc uzvaras, bet zināju, ka top 20 man ir sasniedzams. Patiesībā, ja izdarītu visu, kā plānots, un nobrauktu perfekti, top 15 nebūtu nesasniedzams. Kādam varētu likties, kāda starpība, vai esi top 15 vai top 20, vai top 30, ja neesi top 3. Man ir. Es te neatbraucu pavizināties. Atbraucu ar konkrētu mērķi. Nobraukt savas līdz šim labākās sacensības. Un es tam fiziski biju gatava. Patiesībā visas zvaigznes nostājās man par labu. Vai tomēr ne visas?

Vismaz mana racionālā Dana, nevis tā, kura bija stresa varā pēdējās trīs dienas pirms starta, teica, ka atkal viss, kas notiek, notiek uz labu. Laika prognoze sacensību dienā solījās būt piemērota man – bez lietus un ne pārāk karsti. Trase arī bija ļoti piemērota man, ja neskaita pāris tehniskākus nobraucienus un stāvās sekcijas. Mana fiziskā forma noteikti bija labākā, kāda man jebkad bijusi. Mani atjaunošanās rādītāji bija labākie pēdējo mēnešu laikā, kas nozīmēja, ka esam perfekti trāpījuši ar pēdējo treniņu bloku un atpūtas dienām pēc tā. Pirmo dienu atjaunošanās rādītājs nogāzās lejā pēc pirmās stresa dienas. Bet arī tad neļāvos panikai, jo apzinājos, ka tas visticamāk ir dēļ stresa. Pie tam nākamajā dienā un starta dienā tas atkal smuki kāpa augšup.

Dienu iepriekš lija, bet sacensību dienā tieši līdz manam finišam solījās būt saulains un ne pārāk karsts. Toties Aiglē, kur iepriekš bija paredzēts Pasaules čempionāts, lija jau otro nedēļu, un joprojām līst, un temperatūra ir ap 6 – 12 grādiem. Kad atbraucām uz Itāliju, šeit bija +35. Karstums ir mans lielākais ienaidnieks. Sacensību dienā Imolā bija ap +25. Varētu vēlēties vēl mazāk, bet bija patiešām ļoti komfortabli. Lietu solīja tieši uz laiku, kad man vajadzētu finišēt. Ideāli! Pāris piles uzkrita trasē, bet patiesībā saulains noturējās līdz sacensību beigām.

Stress. Bija. Protams. Patiesībā man tas ir nepieciešams, lai labi nostartētu. Bet šis iespējams bija jau par daudz. Sākumā domāju, ka labi, ka lielākais stress bija trīs dienas pirms starta. Tagad sāku domāt, varbūt būtu bijis labāk tieši pēdējā dienā. Nezinu. Grūti pateikt, vēl grūtāk kontrolēt. Skaidrs, ka pārāk liels stress nav nekas labs. Tas lieki dedzina enerģiju, kortizola līmeni uzmet debesīs, kā arī negatīvi ietekmē miegu, kas ir pamatu pamats visiem mūsu atjaunošanās procesiem. Viens no maniem minējumiem, ka iespējams par daudz un par ātru “pārdegu” dēļ stresa.

Jau sildoties, knapi sākot kustināt kājās, sirds rādīja 140 sitienus minūtē. Sākot braukt intensīvāk, pulss ātri vien uzkāpa uz 170 sitieniem minūtē. Tikai iesildoties, priekš manis tas ir daudz. Skaidrs, ka pulss bija augstāks, jo sildījos uz trenažiera, bet tikpat skaidrs, ka stress arī darīja savu. Arī par šo es ļoti nesatraucos. Gluži pretēji. Es daudz vairāk satrauktos, ja sirds būtu neatsaucīga. Man tā parasti ir, ja esmu nogurusi. Un tad jau pirms starta zinu, ka būs ļoti, ļoti smagas sacensības.

Tā kā sezonas pirmajā pusē pirms visiem startiem sildījos uz “asfalta”, jo tā es daudz labāk varu novērtēt savu pašsajūtu un saprast, kam gatavoties trasē. Šosezon pirmo reizi pirms sacensībām uz trenažiera sildījos Latvijas čempionātā. Un jutos drausmīgi. Ķermenis tik ļoti aizmirsis sajūtas, kādas ir pirmajās reizēs uz trenažiera. Pulss debesīs, jauda nekāda, bet jūties tā, it kā jau brauktu sacensību režīmā. Apzinoties, ka Pasaules čempionātā nebūs iespēju sildīties uz “asfalta”, jau pēdējās sacensībās Igaunijā gribēju sildīties uz trenažiera, lai atkal pierastu pie šīm sajūtām. Bet tehnisku ķibeļu dēļ tas neizdevās. Tā kā mana vienīgā iesildīšanās uz trenažiera bija pirms Latvijas čempionāta, tad pirms katras trases apskates Imolā, es sildījos uz trenažiera. Lai pierastu pie sajūtām un pirms starta ķermenim nav šoks. Un jau trešajā reizē jutos daudz labāk, patiesībā neticami labi. Sapratu, ka ar iesildīšanos problēmām nevajadzētu būt, un arī nebija. Par cik es ātri uzkarstu, sildoties uz trenažiera, tad ieplānojām, ka pirms sacensībām sildīšos ne vairāk par 35-40 minūtes. Pēc sajūtām tas man arī bija tieši tik, cik vajag.

Sildoties, atļāvu sev fokusēties tikai uz to, ko darīšu trasē, stresam vairs neļāvu ņemt virsroku. Nav jau tā, ka tas pēkšņi pazūd, kā nospiežot “off” pogu, bet esmu iemācījusies, kad ir pēdējais brīdis pārslēgt stacijas.

Pirmās 10 minūtes iebraucos pavisam viegli. No 90-150 vatiem. Tad 5 minūtes intensitātes kapināšana, kur ik pa minūtei palielinu jaudu par +/- 20 vatiem, tā saucamais rump-up's. Pirmo minūti sāku ar 200w līdz piektajā minūtē braucu ar 280w. Ja sildītos uz asfalta, sāktu ar 220 un beigtu ar 300w vai nedaudz vairāk. Tad 5 min atkal pavisam viegli 100-150w. Pēc tam uztaisīju trīs reizes ar 1 minūti +/- 315w un vienu minūti +/-180w. Atkal, ja es brauktu uz “asfalta” nevis trenažiera, sildītos ar lielākiem vatiem un arī vairākiem piegājieniem. Un pēdējās 5 – 10 minūtes pavisam viegli atsildījos.

Sildīties beidzu 20 minūtes pirms starta, lai paspētu uzvilkt ķiveri, ielikt austiņu un telefonu, padzerties, apēst želeju. Nedaudz paripinātos ar ITT velo un pārliecinātos, ka viss strādā. Uzlikt velo kompjūteru, pārbaudīt, vai tas "sakonektējies" ar ITT velo jaudas mērītāju. Aizbrauktu uz startu, veiktu otro velo kontroli un gaidītu savu startu. Parasti beidzu sildīties aptuveni 10-15 minūtes pirms starta, bet šoreiz, lai noņemtu papildu stresu, pabeidzu ātrāk.

Viss strādā, dodos uz startu. Sēžot pie starta un gaidot savu laiku, mēģinu turēt fokusu uz to, ko darīšu trasē. Vienīgais, par ko jūtu satraukumu, lai neizdaru kaut ko stulbu nobraucot no rampas. Viss. Nākamā esmu es. Uzeju uz rampas. Ieklipsēju labo kāju un nevaru ieklipsēt kreiso. Pie sevis nolamājos “saņemies taču”! Nolādēts palikušas tikai 30 sek un joprojām neesmu ieklipsējusi kreiso kāju. Tajā brīdī pazaudēju līdzsvaru, un izklipsējas arī labā kāja. Nolādēts, palikušas 15 sekundes un man abas kājas izklipsētas. Pēdējais “saņemies taču!” prātā un paspēju ieklipsēt abas kājas, kad atskan 3, 2, 1…. Bišķiņ zaudēju līdzsvaru, bet veiksmīgi nobraucu no rampas.

Esmu veiksmīgi no rampas lejā un varu pasmaidīt par savu tizlošanos. Pirmais pagrieziens un konstatēju, ka man nerāda ne pulsu, ne jaudu, ne kadenci. Ātrumu redzu. Ok. Nav labi, bet nav arī vērts krist panikā. Pasaku austiņā Mūsiņam, ka man nerāda jaudu, lai viņš zina, ka mūsu plāns, ar kādu jaudu un kur man vajadzētu braukt, jāatmet. Pasaku sev, ok, būs jābrauc pēc sajūtām. Noteikti nebūs labākais variants tik garā distancē, bet nebūs arī pirmā reize, kad ITT sacensības braucu pēc sajūtām. Galvenais saglabāt mieru un braukt. Pieķeru sevi, ka smaidu. Pirmo reizi šajās pēdējās dienās ir tāda kā laimes sajūta. Sajūta, ka viss būs labi. Es vienmēr ironizēju, kad kāds saka, ka Olimpiāde vai Pasaules čempionāts, vai jebkuras citas nozīmīgas sacensības sportistam ir svētki. Kā tad!! Ka tik ne arī!! Bet kaut kas man tiešām lika pasmaidīt un radīja uz mirkli tādu kā prieka sajūtu. Varbūt tas, ka beidzot nav stresa, ka beidzot esmu uz velo un varu darīt to, kas man sanāk vislabāk. Varbūt tas, ka visapkārt līdzjutēji un viņiem tiešām tie ir svētki. Ir neaprakstāmas sajūtas, kad brauc garām skatītājiem, kuri visi tev gavilē. Apskaužu tos braucējus, kuri ir piedzīvojuši ne Covid laikmetu un izbaudījuši simtiem un pat tūkstošiem skatītāju gaviles, braucot tiem garām. Man noteikti būtu zosāda.

Lai arī esmu stresa pārņemta pirms sacensībām, pati vienmēr brīnos, cik labi protu savākties, kad īsi pirms sacensībām vai sacensībās kaut kas neiet pēc plāna un tur neko nav iespējams mainīt. Nekad šādās situācijās sev neļauju krist panikā. Tāpēc arī tam, ka neredzu jaudu, neļāvu sevi izsist no līdzsvara. Vienmēr tādos mirkļos pasaku sev – tu to nevari mainīt, bet tagad tev ir iespēja izdarīt labāko, ko šajā situācijā vari. Hah! Esmu nobraukusi UCI sacensības Beļģijā ar single speed. Esmu nobraukusi Haanja100 tikai ar lielo zobratu priekšā, pie kam, konstatējot, ka man nav mazā zobrata priekšā un puse aizmugurē , tieši 5 minūtes pirms starta. Tādos brīžos tev ir izvēle – vai nu mēģināt, vai padoties. Es izvēlos mēģināt.

Sacensībās tāpat uz jaudu skatos tikai ik pa brīdim, lai nokontrolētu, vai esmu tur, kur man jābūt. Sacensības diktē savu tempu un 100% pieturēties pie plāna nav iespējams, jo ir jāsaprot, ka var būt ne tava labākā diena un tu nevari noturēt plānoto jaudu. Vai gluži pretēji, tev “griežas” labāk kā cerēts. Tāpat ir reljefa maiņa, var iepūst vēja brāzmas , un tāpat ne jau visu distanci tu vari perfekti noturēties pie plānotajiem 300 vatiem. Brīžiem jauda ies stipri pāri plānotajiem vatiem , un brīžiem tā nokritīsies stipri zem. Bet katrā ziņā jaudas rādījums palīdz nokontrolēt tempu.

Pēc pāris kilometriem jauda parādījās. Es priecīga – fu, ideāli. Nepagāja ne pāris minūtes, un tā atkal pazuda. Sapratu, ka labākajā gadījumā ik pa laikam tā parādīsies, bet būs vien jābrauc pēc sajūtām. Katrā ziņā, kad jauda parādījās, tā bija ticama. Man vairāki cilvēki jautāja, kas notika manam jaudas mērītājam, kāpēc tas nedarbojās. Problēma nebija jaudas mērītājā, bet visticamāk vienlaicīgi saslēgtiem vairākiem bluetooth un sacensību radio signāliem. Tā kā mums nebija rācijas, tad nolēmām izmantot telefonu. Respektīvi, man ar Jāni bija “telefona saruna” visas distances garumā. Mēs šo bijām izmēģinājuši visās Igaunijas sacensībās, kā arī visās Imolas trases apskatēs. Un nevienu reizi nebija problēmas. Acīmredzot, tas, ka mašīnā arī bija sacensību radio, traucēja bluetooth jaudas mērītāja signālam.

Vienu no trases apskatēm biju izbraukusi tuvu sacensību režīmam. Zināju vietas, kurās man jātur plānotie 300w, vietas, kurās man būs jāciešas un jābrauc ar 330-340w, un arī vietas, kurās būs jāļauj sev atpūsties un nokrist vatiem pat līdz 240 vatiem. Lai arī braucu, neredzot jaudu, tas palīdzēja kontrolēt sajūtas un tempu sacensībās. Turpceļā pirmajā garajā taisnē bija spēcīgs pretvējš, tāpēc, kad redzēju, ka vietām ātrums pakrīt zem 40km/h, nekādu paniku necēlu. Pirmā garā taisne pretvējā, tāpat kā otrā garā taisne pavējā noteikti bija izšķirošās trases daļās, kurās vai nu varēja iegūt laiku vai zaudēt.

Trases vidū, kad pagriezāmies Imolas virzienā, bija pirmā laika kontrole. Pēc kuras pa sacensību radio paziņoja, ka esmu ātrākā braucēju tobrīd. Tas izklausījās ticami, jo skaidrs, ka lielākās favorītes startēja aiz manis, vai vispār vēl nebija startējušas. Un tas nozīmēja, ka viss iet pēc plāna. Bet tā kā vēlāk Jānis neko par manu laiku neteica, tad sapratu, ka visticamāk sāku zaudēt. Kaut tikai pēc tam sapratu, ka viņš arī līdz finišam patiesībā nemaz nevarēja zināt, kāds ir mans laiks, jo laika kontrole bija tikai viena trases vidū.

Otru taisni, kas veda atpakaļ līdz Imolas trasei, un kur bija pavējš, es nobraucu ar 52km/h. Ātrums svārstījās no 50 līdz 55km/h. Arī tas it kā gāja pēc plāna, jo iepriekš bijām skatījušies laika prognozi trasē brīdī, kad man būs jāstartē, un pēc plānotajiem vatiem vajadzēja būt tādam vidējam ātrumam. Protams, realitātē tas var nedaudz atšķirties. Pēc finiša, uzzinot savu rezultātu, sāku domāt, kas nogāja greizi. Pārmetu sev, ka iespējams pavēja taisnē nedaudz pietaupījos, jo zināju, ka vēl priekšā būs pēdējie 4-5 kilometri. Bet tad atkal, mēģinot atgriezties sajūtās trasē, es skaidri atceros, ka braucu uz sava limita un domāju, kā es izturēšu vēl tos pēdējos 5 kilometrus ar stāvajām sekcijām. Analizējot Stravas datus (jo tas ir vienīgais avots, kur varu veikt kādu datu salīdzināšanu), kalnu sekciju esmu izbraukusi labāk kā citas braucējas pirms manis. Sanāk, ka lielāko laiku pazaudēju uz abām taisnēm. Tieši tur, kur izšķīrās visas sacensības.

Redzot savu laiku finišā, nekādi nespēju saprast, kā es varēju zaudēt tik daudz tikai otrajā trases daļā, jo nebija tāds brīdis, kad pēkšņi bija sajūta, ka vairs nevaru pabraukt un sāku drastiski zaudēt laiku. Tieši tādām sajūtām būtu jābūt, ja no 20 sekunžu pārsvara beigās zaudē vairāk kā 3 minūtes. Tas vienkārši likās neiespējami. Es par to nevarēju beigt domāt visu mājupceļu. Līdz vakarā parādījās oficiālie starpfiniša laiki. Vismaz tajā brīdī bija skaidrs, ka es tik daudz laika nezaudēju otrajā distances daļā, bet ka jau pirmajā laika kontrolē zaudēju savām konkurentēm. Godīgi, šo varu uzskatīt par mistiku. Neatceros nevienu Pasaules čempionātu, kurā būtu parādīts nepareizs kādas braucējas laiks. Labā ziņa, ja pat mani ne uz sekundi neparādīja TV, tad dēļ šī kļūdainā pārsvara pār citām braucējām vismaz vairākkārt par mani runāja visi Eurosport komentētāji 😀

Iespējams, pateicoties tikai šim misēklim, par mani runāja arī vietējā beļģu TV, kur komentētāji atgādināja saviem skatītājiem, ka pirms pāris gadiem braucu Beļģijas sieviešu komandā Keukens Redant. Par to man atrakstīja mans bijušais komandas sporta direktors. Kurš arī man uzdeva pārsteiguma pilnu jautājumu, vai taisnība, ka es par 58 sekundēm esmu apsteigusi viņu bijušo Beļģijas ITT Čempioni, un apsveica ar godam aizvadītu startu.

Lai arī rezultātos esmu uzreiz starp pasaules labākajām profesionālām riteņbraucējām, un tagad esmu pasaulē 29. labākā individuālā brauciena braucēja, neesmu apmierināta ar savu vietu finiša protokolā, jo zinu, ka varēju labāk. Visvairāk žēl, ka nekad tā arī neuzzināšu, vai nobraucu tā, kā bija plānots, un tas patiešām ir labākais, ko varēju, vai tomēr nobraucu vienas no šīs sezonas sliktākajām sacensībām. Jo nav un nebūs iespējams salīdzināt jaudu, ar kādu es nobraucu sacensības. Analizējot citu braucēju datus, kuri ir pieejami, visticamāk esmu nobraukusi ar daudz mazākiem vatiem, kā es varēju. Katrā ziņā pēc pulsa rādījuma, kurš arī ik pa laikam pazuda, esmu nobraukusi maksimumu, ko tajā dienā varēju. Esmu nobraukusi vairāk kā 40 minūtes ar vidējo pulsu 178, un vairāk kā pusi laika ar 181 sitieniem minūtē. Es pat nezināju, ka vispār spēju kaut ko tādu izdarīt. Pēc sirds rādījuma skaidrs, ka neko vairāk arī nevarēju.

Tiem, kuriem interesē cipari. Mans pašreizējais svars ir 64 kilogrami. Un bija plānots, ka sacensības optimālajā scenārijā es nobraukšu ar 295 – 300w. Šie cipari nav no gaisa paķerti. Tie ir balstīti uz maniem treniņu un sacensību cipariem deviņu mēnešu garumā. Ja es būtu nobraukusi ar šādu jaudu un manu aerodinamiku, tad man stabili būtu jābūt starp top 15. Arī šis nav no gaisa paķerts skaitlis, bet gan analizējot un salīdzinot citu braucēju datus, pat pieņemot, ka mēs nevaram būt droši par braucēju svaru, un balstoties tikai uz viņu jaudu datiem un aptuvenu svaru. Tagad, zinot savu rezultātu, citu braucēju, kuras ir pirms manis, rezultātu un sacensību datus, nākas secināt, ka visticamāk esmu braukusi aptuveni ar 260 – 280 vatiem. Šie gan ir tikai pieņēmumi, kas balstīti uz matemātiskiem aprēķiniem un veikti uz tām druskām datu, ko varam salasīt. Vēlāk vēl analizēsim manu sacensību failu un skatīsimies, vai kaut ko vēl var izlobīt no tiem jaudas datiem, kuri ik pa laikam parādījās.

Skaidrs, ka ITT sacensību rezultāts nav tikai plika jauda. Patiesībā tu rezultātu iegūsti ar ātrumu. Un ātrums ITT ir atkarīgs lielā mērā un galvenokārt no aerodinamikas. Jo lielāks ātrums, jo lielāka nozīme aerodinamikai. Katra mazākā liekā kustība, piemēram, mazliet uz mirkli par augstu pacelta galva, pie ātruma 50km/h un vairāk tev maksā dārgās sekundes, tāpat kā nedaudz lēnāk izbraukt līkums. Protams, vienmēr var arī padarīt riteni vēl aerodinamiskāku. Bet tādā gadījumā mēs runājam par sekundēm, kuras, protams, tik garā distancē salasās. Tomēr visticamāk, ka Imolā tik daudz laika nezaudēju ne uz aerodinamiku, ne uz lēnāk izbrauktiem līkumiem, bet gan tieši uz jaudu.

Tagad, kad pirmās emocijas pāri, liekas, ka mans rezultāts noteikti nav slikts. Bet nevaru teikt, ka esmu ar to apmierināta. Vienīgi varu droši teikt, ka trasē izdarīju labāko, ko tajā dienā varēju. Šīs man bija nozīmīgākās sacensības šosezon, pret kurām tā arī attiecos. Neatbraucu šeit tūrismā, kā to darīja Islandes braucējas. No malas izskatījās, ka visa Islandes izlase atbraukusi atvaļinājumā, nevis uz Pasaules čempionātu. Zinu, pie kā man noteikti būs daudz vēl jāstrādā, jo, pat izbraucot plānoto jaudu, ar to vien būs par maz, lai sasniegtu augstu rezultātu šāda līmeņa sacensībās. Šādas sacensības tev nepiedod pat mazākās kļūdas. Katrs nepareizi izbraukts līkums tev maksā sekundes. Un kā to parādīja pagājušā gada pasaules čempione – arī pārgalvība tev maksā. Viņai tas maksāja uzvaru Pasaules čempionātā un iespējams arī gaidāmajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs.

Lai arī nenobraucu savas labākās sacensības, esmu pateicīga, ka man bija šāda iespēja, jo šāda iespēja nav visiem. ar to man vislielāko paldies jāsaka Jānim, tas kurš Mūsiņš, ka viņš mani divos gados spēja aizvest līdz manam otrajam Pasaules čempionātam. Ja man pirms diviem gadiem, kad pēc divu gadu pārtraukuma uzkāpu atkal uz velo, kāds pajautātu, vai tu tici, ka pēc diviem gadiem startēsi Pasaules čempionātā, man tas liktos kā nereāls sapnis. Man Jānim jāsaka paldies ne tikai par pacietību un profesionalitāti, ar kādu viņš attiecas pret manu treniņu procesu, bet arī par ticību man. Viņš man tic. Un tic vairāk kā es pati sev. Bez viņa ticības es noteiktu nebūtu te. Un milzīgs paldies par viņa spēju tikt galā ar manu ego, atkal un atkal savu ego noliekot malā. Tas noteikti nebūtu iespējams, ja viņš mani neatbalstītu arī ik dienā, kaut vai, piemēram, pēdējos mēnešos viņš bija tas, kurš Albertu lika gulēt, lai es būtu kvalitatīvi izgulējusies un gatava nākamās dienas treniņam.

Paldies Latvijas Riteņbraukšanas federācijai, ka atļāva man startēt šeit. Un īpašs paldies Federācijai, ka iedeva mums mašīnu, jo mūsējā tieši izbraukšanas dienā izdomāja pateikt, ka šis brauciens viņai būs par grūtu.

Paldies 4Cyclist un īpaši Kārlim Berlandam, kurš gan man, gan pārējiem izlases braucējiem nosponsorēja velo formas. Un neticamos ātrumos spēja tās pagatavot pēc mums katram individuāliem mēriem un prasībām.

Un milzīgs paldies jums visiem, manai ģimenei, draugiem, paziņām, līdzjutējiem, faniem, kuri juta man līdzi, sūtīja uzmundrinājumus, kuri ticēja man. Bija patiešām patīkami saņemt gan privātus, gan publiskus veiksmes vēlējumus. Īpaši patīkami bija sajust, ka starp jums bija tādi, kuri patiešām no sirds ticēja, ka uzradīšu labu rezultātu. Arī viņi man ticēja vairāk kā es pati sev. Un tāpēc ir vēl lielāka vilšanās savā rezultātā, jo ir sajūta, ka es pievīlu ne tikai sevi, bet arī Jāni un visus jūs, kuri man ticēja.

Ņemot vērā, ka pēc Pasaules čempionāta saņēmu piedāvājumu no UCI kontinentālās komandas nākamgad braukt pie viņiem, varbūt nemaz tik slikti nenostartēju. Pagaidām gan par saviem tālākajiem plāniem ir pāragri domāt un runāt. Jāļauj emocijām pavisam norimt un tad domāšu tālāk. Pēc finiša domāju, ka vēl vienu gadu neesmu gatava veltīt kaut kādam nesasniedzamam sapnim, bet nākamajā dienā, skatoties vīriešu ITT sacensības, atkal gribēju būt tajā trasē un braukt sacensības.