• Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa

Treniņnometne un sacensības Francijā

Par šīs sezonas treniņiem, sacensībām, veiksmēm, neveiksmēm uzrakstīšu atsevišķu rakstu. Tagad tikai īsi piebildīšu, ka visi treniņi un starti ir gatavošanās manam nozīmīgākajam startam – Pasaules čempionātam, kas būs 22.-29. septembrī Ponferadā, Spānijā. Pilnvērtīgākais treniņu cikls ir tieši tagad – augustā, kad varu koncentrēties tikai treniņiem, jo augusts ir mans atvaļinājuma mēnesis. Ļoti gaidīju atvaļinājumu, jo biju plānojusi to pavadīt Latvijā kopā ar ģimeni, draugiem, savās mājās, baudot kaut vai tik vienkāršas lietas, kā peldi kādā no Latvijas ezeriem vai jūrā, Latvijas ogas un dārzeņus – zemenes, jāņogas, upenes, mellenes, ķiršus, kabačus, zirņus, tomātus un gurķus, vienkārši baudot būšanu mājās. Bet ar treneri Tomu Flaksi nolēmām, ka labāk tomēr atvaļinājumu vai vismaz daļu no tā būtu pavadīt Francijas kalnos, nevis uz Latvijas “Saulkrastu” šosejas, jo tā treniņu procesam būs lielāka pievienotā vērtība. Arī plāns par Franciju nedaudz pamainījās, jo pirmajā atvaļinājuma nedēļā Francijā bija ļoti slikts laiks, turpretī Beļģijā bija saulaina vasara, līdz ar ko pirmo atvaļinājuma nedēļu paliku Beļģijā, kur aizvadīju vēl pāris sacensības. Uz Franciju devāmies tikai 1. augustā (piektdienā).

Pirmās sacensības – pilnīgs dizāsters


Pirms izbraukšanas uz Franciju, paspēju nobraukt vēl trīs sacensības Beļģijā, līdz ar ko Francijā ierados ar zināmu noguruma bagāžu. Francijā ieradāmies naktī no piektdienas uz sestdienu. Ceļā biju pavadījusi vairāk nekā 10 stundas. Francijas Alpi mūs sagaidīja ar drēgnu, vēsu un lietainu laiku, toties īstā franču stila lauku kalna namiņā, pilnīgā nekurienē un pie fantastiskas saimnieces.


Ierašanās Francijā


Sestdien pamodos ar pamatīgu saguruma sajūtu. Negribēju ne celties, ne kaut kur braukt. Ķermenis smags. Bezspēks. Ārā līst. Par nākamās dienas sacensībām vispār negribas domāt. Kā jau parasti, tad pirmā diena paiet dažādos sīkumos un ikdienišķās lietās - pārtikas veikalā, velo veikalā (jo atklājas, ka nav kāds svarīgs sīkums), iekārtojoties namiņā, reģistrējoties sacensībām u.c. Tā arī sestdien treniņu neizbraucu. Protams, diena pavadīta mašīnā un vēl viena diena bez treniņa ķermeni sacensībām nesagatavo. Turklāt dzīvojām Francijas Alpu namiņā uz La Plagne kalna nedaudz virs 1500m virs jūras līmeņa, kas manam ķermenim bija papildus slodze.

Sacensību rīts


Svētdien cēlos jau plkst.5:00, jo starts jau plkst. 8:00. Dzīvojām aptuveni stundas braucienā no starta vietas. Jānis šoreiz cēlās pirmais un pagatavoja man ierastās sacensību rīta brokastis – grauzdiņus ar ievārījumu un lielu kafijas krūzi. No gultas izlīdu plkst. 5:15, samiegojusies apēdu grauzdiņus un izdzēru savu lielo kafijas krūzi, un biju gatava ielīst atpakaļ siltā gultā. Ārā līst. Auksti. + 9C° grādi. Īsts rudens. Negribīgi pierunāju sevi doties uz mašīnu. Starta vietā ieradāmies kā plānojām plskt. 7:00. Manis pēc varējām ierasties kaut tikai 5 minūtes pirms starta. Tāpat pa tādu lietu un aukstumu nesildīšos. Apmēram 20 minūtes pirms starta uzkāpu uz velo, lai kaut nedaudz sagatavotu ķermeni intensīvai slodzei.


Starts


Starts plkst. 8:00. Uz starta aptuveni 200 cilvēki. Visi drebinās. Saskatu vēl vismaz 4 meitenes. Starts sākumā ap 1km pret kalnu un pēc tam aptuveni 17km tikai uz leju. Nobubinu, kāpēc nevarēja startu taisīt uzreiz kalnā, kam bija vajadzīgs šitādā laikā taisīt to 17km nobraucienu. Tie, kuri ir bijuši kalnos, ļoti labi sapratīs mani. Lejā no kalna braucot aukstā un vēl lietainā laikā tā pārsalsti, ka pēc tam ne tikai parunāt nevari, bet arī pamīt nevari, jo muskuļi sastinguši. Turklāt pa slapju asfaltu braukt nav tā drošākā izklaide. Un tā kā nobraucieni ir mana vājā vieta, tad, stāvot jau uz starta līnijas, man ir skaidrs, ka nobraucienā zaudēšu tik daudz, ka kalnā to vienalga nespēšu atvinnēt, ja kāda no meitenēm būs ar mani līdzīgos spēkos, nemaz nerunājot par spēcīgākām konkurentēm.

Tā arī bija. Jānis pirmo reizi mani sagaidīja pirmajā kalnā un pateica, ka pirmā meitene ir 10 minūtes pirms manis. Nobraucienā vien zaudēju viņai ap 7 minūtēm, kas ir ļoti daudz. Kalnā braucot tādu laika starpību praktiski nav iespējams atgūt, ja pieņem, ka esat daudzmaz vienādos spēkos.


Par kļūdām jāmaksā


No kalna nobraucu pēdējā. Lai kaut cik atgūtu pašapziņu un samazinātu laika atstarpi ar pirmo meiteni, pirmajā kalnā pirmos 5 kilometrus braucu nedaudz virs sava sliekšņa, tad atlikušos 10 kilometrus ap savu slieksni. Tā arī bija mana lielākā kļūda. Varu teikt, ka pirmajā kalnā “es arī atstāju sevi”. Pirms sacensībām biju izplānojusi sacensību stratēģiju. Ņemot vērā, ka sacensības bija garas – 129km, kuros bija 3 kalni – 15km, 10km un 17km, kopā 3200 augstummetri, biju nolēmusi pirmo kalnu braukt ļoti konservatīvi – savā z2 zonā. Otru kalnu tāpat, un ja trešajā vēl spēki būs atlikuši, tad tajā braukšu savā z3 zonā un pēdējos 5km, cik spēks atļaus. Nepieturējos pie sava plāna un par to samaksāju trešajā stundā.

Lai kaut cik samazinātu laika atstarpi ar pirmo meiteni, tad pirmajā kalnā braucu uz savas maksimālās robežas, nevis, kā biju plānojusi, ļoti konservatīvi. Arī otrajā kalnā, kas bija 10 kilometru garš, braucu daudz intensīvāk, kā pirms tam biju plānojusi. Un par to smagu samaksāju ceturtajā stundā. Var teikt, ka pēc trešās stundas man sacensības beidzās. Varēju kāpt nost no velo.

Pirmais sacensību lūzuma punkts


Jānis pavadīja mani ar mašīnu, lai padotu dzērienus, želejas un sekotu līdzi sacensību notikumiem. Otrā kalna vidū Jānis man pateica, ka es esmu vadībā. Zināju, ka pirmo meiteni neapdzinu. Tāpēc bija iespējami tikai divi scenāriji – vai nu viņa ir izstājusies kaut kādu iemeslu dēļ, vai arī es (vai viņa) esam kaut kur aizbraukušas nepareizi. Neviens no scenārijiem man nedeva lielāku motivāciju. Aptuveni pēc 15 minūtēm mani apdzina 4-5 puišu grupiņa. Puišu temps bija pieklājīgs, kas manī radīja aizdomas, ka tie visticamāk ir puiši, kuri brauca pirms manis, un ka ir piepildījies otrs scenārijs - es esmu aizbraukusi kaut kur nepareizi. Tas bija pirmais lielais sacensību lūzuma punkts. Man tā jau bija smagi, biju atdevusi tik daudz enerģijas pirmajā kalnā, tagad biju jau gandrīz otra kalna virsotnē, un apziņa, ka, iespējams, esmu aizbraukusi kaut kur nepareizi, padarīju visu tikai vēl grūtāku. Mēģināju atcerēties visas norādes un pagriezienus. Biju pārliecināta, ka visur braucu pēc norādēm. Tas nedaudz mierināja. Turklāt manu pārliecību stiprināja apstāklis, ka visu laiku braucu kopā ar kādu. Vai nu nelielu gabalu pirms manis, vai aiz manis visu laiku redzēju kādu braucēju. Arī Jānis visu laiku brauca pēc tām pašām norādēm. Nākamajā punktā, kur Jānis mani sagaidīja, teicu viņam, ka visticamāk esmu aizbraukusi kaut kur nepareizi, uz ko viņš man atbildēja, ka tas nav iespējams, jo viņš esot visu laiku braucis pēc tām pašām norādēm.


Beigu sākums


Pēc otrā kalna mani spēki bija gandrīz beigušies. Trasē biju pavadījusi 3 stundas. Paskatījos Garmin, biju nobraukusi aptuveni 65km, tā bija tikai puse no distances. Sapratu, ka būs ļoti smagi.

Nākamajā punktā, kur Jānis mani sagaidīja, teicu, ka nenobraukšu līdz galam. Tiešām, tobrīd saprotot, ka vēl jābrauc vismaz 30km, no kuriem pēdējie 17km ir jābrauc kalnā, domāju, ka šīs būs manas pirmās sacensības, kad izstāšos. Tas būtu psiholoģiski sliktākais scenārijs – braukt pirmo reizi tāda veida sacensībās un izstāties. Visu laiku galvā nepameta doma, ka visas mocības tāpat ir veltas, jo visticamāk, ka beigās būs DSQ. Motivācija, protams, bija apaļa nulle. Mēģināju savākties un saņemties, lai tomēr nobrauktu līdz galam, uzmundrinot sev ar domu - sacensības beidzas tikai šķērsojot finiša līniju.

Tiku līdz pēdējam kalnam. Patiesībā nezinu, kā tajā uzbraucu. Iespējams, palīdzēja mazs cerību stariņš, ka tomēr esmu braukusi visur pareizi, jo mani līdzbraucēji visu laiku bija vieni un tie paši puiši, kurus pārmaiņus es apdzinu un tad viņi mani.

Pēc četrām stundām ar mani notika tas, ko angliski sauc par “bonked” jeb “sienu”. Sākās pilnīga izdzīvošana. Sirds frekvence nokritās par vismaz 10-15 sitieniem minūtē, jauda jeb watti nokritās par vismaz 50 vatiem un spēju izgriezt vairs tikai savus z1 – z2 vatus. Tas nozīmēja, ka esmu pilnībā “beigusies”. Samierinājos un pateicu sev, ka tagad jāaizmirst par sacensībām un galvenais ir aizbraukt līdz finišam, kaut vai stumjoties. Skaidri apzinājos, ka kalns man prasīs vismaz 1h 15min – 1h 30min, un tas pie šādas pašsajūtas ir ļoti daudz. Pēc brīža panācu puisi, kurš izskatījās, ka bija tikpat bēdīgā stāvoklī kā es. Viņa ķermeņa kustības liecināja, ka viņš pēdējiem spēkiem mēģina tikt tajā sasodītajā kalnā. Viņa ļodzīgā grīļošanās un neritmiskā pedāļu spiešana liecināja, ka viņam ir vēl smagāk nekā man. Tā kā man nebija miera un visu laiku neatstāja doma, ka es tomēr neesmu pirmā un ka kaut kur aizbraucu nepareizi, pajautāju viņam, cik vēl līdz finišam. Viņš atbildēja, ka esot nobraukti 114km, kas nozīmēja, ka līdz finišam ir vēl 15km. Paskatījos savā Garmin’ā un redzēju, ka esmu nobraukusi tikai 97 km. Tas bija smagākais brīdis sacensībās. Skaidrs, ka esmu kaut kur aizbraukusi nepareizi. Bet vēl līdz galam nepadevos, jo pieļāvu, ka iespējams, spiežot apļu laikus, lai pēc tam analizētu sacensību datus, kādā brīdī biju nospiedusi “stop” pogu. Kaut gan atlikušais veselais saprāts teica, ka neatceras, ka būtu ko tādu izdarījusi.

Pēc laiciņa atkal mani sagaidīja Jānis. Viņš redzēja, kādā stāvoklī esmu, un laikam, gribēdams mani kaut kā uzmundrināt, pateica, ka vēl atlikuši tikai 10km. Tajā brīdī viņš man nevis palīdzēja, bet pilnībā iemeta bezdibenī. 10km!!!!! Tie ir 10km pret kalnu!!! Lai aptuveni aprakstītu tā brīža sajūtas, tad sajūtas bija līdzīgas, kā, ja jūs, piemēram, būtu nobraucis 200km ar velo (tiešām 200 km) un būtu to izdarījis ar pēdējiem spēkiem, un jums kāds pateiktu, nu jau vairs nav daudz palicis, tikai kādi 100km. Arī apēst vairs neko nevarēja. Kad Jānis uzprasīja, vai želeju ņemšu, likās, ka no domas vien atbrīvošos no kuņģa satura, ja tajā kaut kas vēl bija.

Pēdējā stunda un pēdējais kalns


Pēdējā stunda kalnā man vilkās bezgalīgi un pati vilkos bezgalīgi. Ieraugot zīmi 5km līdz finišam, domāju, ka tos neuzbraukšu. Pēc vēl laiciņa panācu vēl vienu puisi, kurš arī bija manā stāvoklī. Lai kaut kā uzmundrinātu sevi un viņu, pateicu, ka ir smagi, bet kaut kā tajā kalnā jātiek. Pēdējos 3 kilometros mans sabiedrotais pabrauca, apstājās, nokāpa no velo, atelpojās un brauca tālāk. Izskatījās, ka manam sabiedrotajam viņa izvēlētā stratēģija strādāja, jo kad viņš nokāpa, es viņu apdzinu, bet tad atkal viņš uzkāpa uz sava velo, saņēmās un pabrauca man garām. Tad atkal nokāpa un es pabraucu garām viņam. Pēc laiciņa viņš atkal pabrauca garām man. Uz brīdi nodomāju, ka varbūt arī man tā darīt, jo rezultātā viņš ir ātrāks par mani. Bet atmetu šo domu, jo nebiju pārliecināta, ka uzkāpšu atpakaļ uz velo, ja no tā nokāpšu kaut uz pāris sekundēm. Beigās viņš finišēja 100m pirms manis.

Finišā mani pieteica kā pirmo meiteni, bet manā sejā bez izmocītu sāpju izteiksmes neko citu nevarēja saredzēt, jo par 90% biju pārliecināta, ka neesmu pirmā. Piebraucu pie Jāņa, izspiedu no sevis, ka pēdējā stunda bija tik smaga, ka gribu raudāt. Un tiešām izplūdu asarās.

Otrās vietas vietā DSQ


Jānis aizgāja noskaidrot rezultātus un teica, ka es esot pirmā. Uz ko atbildēju, ka es esmu pārliecināta, ka tā nav un ka braucam mājās, jo neko citu negribu. Apēst neko negribēju, jo likās, ka tūlīt izvemšos. Iekritu mašīnas krēslā un pat acis nevarēju atvērt, arī parunāt nespēju. Pēc aptuveni 45 minūtēm finišēja pirmā meitene. Vēl pēc viņas finiša ilgi rezultātos es biju pirmā, bet viņa otrā. Jānis pierunāja mani sagaidīt apbalvošanu. Nonīkām vēl 2 h stundas mašīnā, jo nebija spējīga izkustēties. Mani uz pjedestāla tā arī neizsauca. Jā. Tātad biju aizbraukusi kaut kur nepareizi. Un otrās vietas vietā balvā dabūju DSQ. Trešā meitene atbrauca vēl ilgi aiz pirmās meitenes. Es būtu atbraukusi otrā. Jānis gribēja iet pie organizatoriem, atrunāju. Man tam nebija ne spēka, ne gribēšanas. Turklāt neviens no viņiem nerunāja angliski. Ko tad viņi pateiktu? Paplātītu rokas un viss. Franči! Ne atvainošanās, nekā. Pilnīga vienaldzība.

Tādas ir dienas, kuras vienkārši ir jāaizmirst un jādzīvo tālāk. Vakarā vēl pārrunāju ar Jāni, kur es varēju aizbraukt nepareizi. Tā arī neizdomājām. Un tam vairs arī nebija nekādas nozīmes. Bija jādomā par nākamo dienu un treniņiem, un jākoncentrējas tiem.


Pāršķiram jaunu lapu un dzīvojam tālāk!