• Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa

SMSCredit.lv Jūrmalas MTB maratons – mans līdz šim nozīmīgākais panākums!​

Lai arī uz starta līnijas dalībnieču skaits bija visai mazs, tas bija līdz šim stiprākais sieviešu elites sastāvs, kāds jebkad ir startējis Latvijā. Šajās sacensībās piedalījās sportistes no Polijas, Igaunijas un Lielbritānijas ar visai iespaidīgiem tituliem un panākumiem.


Vispirms vēlos pateikt vislielāko paldies savam trenerim Romānam Melderim par šo skaisto uzvaru! Esmu patiešām gandarīta un priecīga par izcīnīto uzvaru tik spēcīgā konkurencē! Ar vārdiem “gandarīta” un “priecīga” nav iespējams aprakstīt tās emocijas, kādas man bija vakar pēc finiša līnijas šķērsošanas. Cīnīties finišā ar tik stiprām konkurentēm un uzvarēt, ir milzīgs gandarījums!!! Šādas uzvaras ir skaistas… Tiešām skaistas… Par tādām sapņo katrs sportists!


Kas stāvēja uz starta līnijas?

Aleksandra DUBIEL, kas pārstāv Polijas komandu BSA Pro Tour pašlaik ieņem augsto 4.vietu pēc UCI XCM ranga tabulas, viņas komandas biedrene Agnieszka Zych arī izcīnījusi vairākas ievērojamas uzvaras starptautiskā mērogā. Lielbritānijas pārstāve Catherine Williamson pārstāv profesionālo sieviešu komandu Bizhub FCF un ir 2011 gada nacionālā čempione maratonā. Greete Steinburg, ir jaunā uzlecošā Igaunijas cerība un arī 3.vietas ieguvēja pagājušā gada Jūrmalas maratonā. Protams, nedrīkst aizmirst pašmāju kontinentālās komandas Rietumu-Delfin pārstāvi Leldi Ardavu šī gada Latvijas XCM un XCO čempioni, kā arī Latvijas III Olimpiādes zelta ieguvēju ITT disciplīnā Liju Laizāni.


Rīts pludmalē

Sacensību rīts. Kā parasti svētdiena, bet pilnīgi neparasti ir tas, ka beidzot Latvijas meitenēm konkurenci sastādīs patiešām spēcīgas svešzemju meitenes. Šāds meiteņu starta “sarakstiņš”, protams, sacensību rīta stresa devu vēl tikai palielina, bet tajā pašā laikā pārņem patīkams satraukums, jo sacensību gaita un rezultāts nav paredzams. Tā teikt, šodien nav tā diena, kad, vēl nemaz neatskanot starta šāvienam, pjedestāls jau ir sadalīts…. :) Uz starta līnijas stāvam pavisam 8 meitenes. Jā, nav daudz, bet vairāk kā parasti un ņemiet vērā, šoreiz uz starta līnijas esošās meitenes visas ir vienlīdz spēcīgas konkurentes un galvenās balvas pretendentes. Jaunie UCI noteikumi, kas paredzēja atsevišķu startu sievietēm man ļoti patika, jo šajā gadījumā visas meitenes ir pilnīgi vienādās starta pozīcijās un cīņa ir godīga un vienlīdzīga. Ai, kā gribētos zināt, ko šobrīd domā blakus stāvošās konkurentes! Vai viņas ir pārdomājušas sacensību stratēģiju un kāda tā ir. Noteikti visas meitenes ir iepazinušās ar trases karti (nedomāju, ka kāda no mums pilnībā izbraukusi trasi) un pārcilājušas galvā plānu A un plānu B :) Biju izspēlējusi divus iespējamos scenārijus. Pirmais-sākums būs mierīgs, meitenes vēros situāciju, mēģinās saprast, kas ir kas, un tad iespējams vēlāk būs vairāki bēgšanas mēģinājumi no to meiteņu puses, kuras uzskatīs sevi par pietiekami spēcīgām, lai iegūtu pārliecinošu pārsvaru pār savām konkurentēm un galvenais to noturētu. Bet šajā scenārijā domāju, ka vairāk vai mazāk mierīgi brauksim līdz mūs noķers puiši. Otrs iespējamais scenārijs, par ko gan šaubījos, bija, ka jau pašā sākumā būs kāds mēģinājums aizbēgt. Tas ir, stiprākās mēģinās diktēt sacensību gaitu. Tā kā man ne visai labi padodas ātri starti, tad šis scenārijs man patiktu daudz mazāk. Bet šajā gadījumā es ceru, ka meitenes tomēr ir meitenes, un diez vai meitenes spētu jau sākumā “iekurināt” tādu tempu, kuru nespētu noturēt. Lai ko arī iepriekš neplānotu, neizdomātu , atskanot starta šāvienam būs jāskatās pēc situācijas uz vietas. Atskan starta šāviens. Super! Scenārijs Nr. 1!!! Es un Lelde izkārtojamies priekšā un komfortablā ātrumā minam pa cieto pludmali. Pa pludmali jābrauc 6km. Pēc laiciņa iekārtojos aiz Leldes. Ja pareizi atceros, tad ātrums pludmalē bija ap 27-30 km/h. Pārējās meitenes visas sēž, priekšā neviena neiet. Skaidrs, tā tas arī turpināsies vismaz līdz brīdim, kad brauksim pāri kāpai, prom no pludmales. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka galvenais būt priekšā vai vismaz otrajā vai trešajā pozīcijā tehniskākajos posmos, t.i., iebraucot kādā taciņā, iebraucot mežā, kur noteikti būs mēģinājumi sadalīt mūsu “lielo” grupiņu. Nogriežoties no cietās pludmales kāpu virzienā seko aptuveni 30-50 m garš neizbraucams smilšu posms, kam seko stāva taciņa ar kāpnēm uz augšu, kur tehniska braucēja pie iespējama veiksmes koeficienta un pareizi izvēlēta ātruma ieskrējienam pat varētu uzbraukt. Mīkstajās smiltīs diezgan veiksmīgi esmu kādā 3. pozīcijā, bet beigās palieku pēdējā, jo visas pārējās uz riteņa uzkāpj daudz ātrāk… Šādas lietas ir jātrenē. It kā to zinu, bet līdz vakardienai nebiju tā īsti sapratusi, ka uz tādu sīkumu zaudēju milzīgi daudz laika


Takas, pozīcijas un ķeršana

Redzu, ka Lelde un britu meitene pievarējušas nelielo kāpumu un jau kāpj uz riteņiem un sāk braukt lejā pa taciņu. Esmu dusmīga uz sevi, ka atkal atdodu pozīcijas konkurentēm, bet ceru, ka tālāk sekojošajā asfalta posmā noķeršu bēdzējas un ka visas atkal sabrauksim kopā. Tā arī notiek. Skaidrs, ka, ja būs kāds bēgšanas mēģinājums, tas būs meža sekcijās. Nākamajā īsajā meža posmā, kas vijas pa cietu, ātru taciņu, atkal palieku pēdējā. Tad apdzenu Liju un panāku Madaru. Madaras temps man ir par lēnu un saprotu, ka braucot aiz viņas, Lelde, Catherine, abas polietes un igauniete brauc prom un atstarpe paliek arvien lielāka. Kopā ar Madaru strādājam un uz nākamā grants/meža ceļa saķeram bēgles. Nākamajā meža posmā atkal palieku pēdējā, jo kļūdos smiltīs. Saķeru Madaru, Lija jau kaut kur atkritusi. Pie pirmā un vienīgā nebraucamā stāvuma visā garajā distancē esam sabraukušas atkal visas kopā, pie kam prieks ieraugot Liju, kas tomēr noķērusi mūs. Atkal Lelde, Catherine, Greete, poliete pirmās uzkāpj uz riteņiem un atkal mēs ar Madaru ķeram viņas. Izbraucu no meža, uz grants posma priekšā kādus metrus 100 redzu Greetu. Saprotu, ka Lelde, Catherine un poliete ir aizbraukušas. Ceru, ka viņas nebūs apvienojušās un kopā strādājot nemēģinās bēgt. Pirmo saķeru Greetu, kura iesēžas aizmugurē, tad panāku polieti… jā, ideāli, ieraugu Leldi un britu meiteni. Zinu, ka vēl nedaudz jāpaciešas un noķeršu viņas. Darīts. Esmu atpakaļ ierindā :) Protams, sev līdzi atvedusi arī igaunieti un polieti. Madara tomēr atkritusi…


Takas, pozīcijas un ķeršana


Atmosfēra diezgan draudzīga :) Ik pa laikam pačalojam ar Leldi. Lelde izrādās pirmajā mežā kritusi un pazaudējusi abas dzērienu pudeles. Saku, ka pēc laika būs Jānis, kas man dos dzērienu un ka arī viņa tiks pie dzēriena. Iedodu Leldei padzerties, ik pa laikam apmaināmies ar kādu frāzi. Temps joprojām patīkams un komfortabls. Angliete arī uzņemas iniciatīvu un iet uz maiņām. Esam palikušas 5 meitenes – es, Lelde, britu meitene, viena no polietēm un igauniete. Visas sapratušas, ka pa vienai bēgt nav vērts, vienlīdzīgi strādājot maiņās, tā arī turpinām braukt. Ar Leldi izteicām minējumu, ka puišiem mūs vajadzētu panākt pēc kādas pusotras stundas… he he bijām pārāk optimistiskas, vai arī domājām, ka esam lēnākas. Ir skaidrs, ka īstā sacensība sāksies, kad mūs panāks puiši… ja panāks, vai arī pēdējos 10 km. Ekh, saprotot, ka tā arī brauksim kopā, zinu, ka mans izšķirošais brīdis būs iebraukšana taciņā, kas ved atpakaļ uz pludmali. Ja taciņā iebraukšu pēdējā, nedrīkstu kļūdīties un nokāpt. Sākumā taciņa ar saknēm ir ar kāpumu uz augšu, kam seko īss, bet stāvs nobrauciens..ar divām izvēlēm – vai nu nobrauciens pa betona trepēm, vai saknēm… ne viens, ne otrs nav manām tehniskajām spējām… Nolemju par to domāt vēlāk, līdz tam vēl jānobrauc savi 30km un situāciju var pamainīt puiši, ja viņi mūs panāks. Pārsvarā visus grants posmus veicām ar ātrumu +/- 30 – 34 km/h. Vietām, kur bija pretvējš, taupījām spēkus un braucām lēnāk. Gandrīz visos meža posmos iebraucu pēdējā, neizpildot savu galveno uzdevumu, meža posmos, takās iebraukt vismaz otrajai. Tā centās darīt visas meitenes. Cik paredzami!! :) Bet 100% no meža posmiem izbraucu pēdējā, kas man prasīja daudz liekas enerģijas, lai pēc tam saķertu Leldi, anglieti un polieti. Igauniete Greete parasti arī bija izbirusi no trio, bet viņu vienmēr savācu es un aizvedu atpakaļ pie mūsu kvarteta :) Grants posmos visas piecas strādājām kopā. Pirmie līderi puiši mūs panāca aptuveni 65 km. Ar Leldi bijām nospriedušas, ka pirmajiem lēkt līdzi nav vērts, tāpēc arī pat nemēģinājām. Turpinājām braukt kopā savā nelielajā piecu meiteņu grupiņā.


Īstā sacensība ir sākusies

Kad bija atlikuši kādi 15km, biju grupiņas priekšā un pie zīmes, ka būs jāgriežas pa labi, nesapratu, kur īsti jāgriež, jo taka nebija pamanāma, kā arī ceļš tieši nogriezās pa labi. Pabraucu garām takai, izbraucu uz asfalta, tikmēr meitenes paspēja sabremzēt un iegriezt taciņā, kuru nepamanīju. Garām braucošā pavadošā moča vadītājs nokliedzās, lai turpinu braukt, bet redzot, ka pārējās visas meitenes nogriezās mežā, neriskēju uzticēties motocikla vadītājam, griezos atpakaļ un braucu pa meža taku. Un atkal tas pats… atkal man jāķer meitenes…nu cik var!!!?? Un atkal pati kļūdījos… Tiešām taka bija kādus 200-300m gara un iznāca uz tā paša asfalta, kur nogriezos…tiešām varēju turpināt braukt pa asfaltu un nebūtu pazaudējusi tik dārgo laiku. Izbraucot uz asfalta saprotu, ka Lelde bēg!!! Un atstarpe jau ļoti liela… Tālumā ieraugu Leldi un nedaudz tuvāk anglieti. Vēl tuvāk igaunieti. Pēc maniem aprēķiniem Lelde ir vismaz metrus 600 priekšā. Uz brīdi atdodu uzvaru Leldei un anglietei. Saņemos.. un pasaku sev, ka asfalts, tā ir mana disciplīna, sakod zobus un brauc! Tu to vari. Panāku igaunieti. Atkārtojas tas pats, kas vienmēr – viņa atkal iesēžas aizvējā… Forši, atkal velku sev līdzi konkurenti, bet par igaunieti īpaši neuztraucos, man ir lielākas problēmas :) Pirms uzbraukšanas uz Lielupes tilta ir īss, bet viltīgs smilšains, sakņains uzbrauciens. Lelde laikam nokāpa pašā augšā,bet ir atpakaļ uz riteņa un, protams, izmantos iespēju aizbēgt. Pārējās viena otru patraucējam un arī nokāpjam no saviem velo. Es atkal pēdējā uzkāpju uz velo. Leldi jau redzu tilta beigās. Tas ir ļoti, ļoti tālu. Viņa ir guvusi pārliecinošu pārsvaru. Manas kļūdas – pabraukšana garām takai, lēna nokāpšana un uzkāpšana uz velo, man maksā ļoti dārgi. Angliete izmisīgi mēģina noķert Leldi un izskatās, ka viņai tas izdosies daudz ātrāk kā man, jo man vēl jānoķer igaunieti, tad anglieti un tad jāspēj noķert Leldi. Igaunieti apdzenu uz tilta…angliete man priekšā kādus 200m, varbūt vairāk. Saslēdzos uz max, sakožu zobus un minu.


Vai nu tagad vai nekad!


Pēc aptuveni km panāku britu meiteni, bet Lelde mums priekšā savus 500m vismaz. Piebraucu pie britu meitenes un saku: “Braucam!”. Saprotu, ka šajā situācijā izdevīgāk ir strādāt kopā, bet ja arī britu smalkā meitene izvēlēsies tikai “atsēdēt”, vienalga noķeršu Leldi. Sākumā priekšā braucu es, pēc kāda laika Catherine labprātīgi nomaina mani. Mēs abas esam vienādā situācijā. Vai nu mēs noķeram Leldi un cīnāmies visas trīs par uzvaru, vai nenoķeram un dalām 2. un 3.vietu. Jā, beidzot sākusies īstā cīņā :) Atstarpi esam samazinājušas līdz kādiem 200m, nav daudz, bet ai cik tas ir daudz, kad Tev kādu jāķer, kurš bēg un negaida Tevi. Esam pie pēdējā meža posma, kur izrādās sajaucamies ar tautas klases braucējiem, kas pamatīgi traucē ķeršanas spēlīti… taciņa šaura un visi, protams, grib braukt pa to vienīgo taciņu. Nu jau Lelde mums priekšā vairs tikai kādus 50m. Lelde bļaustās, mēs ar anglieti bļaustāmies, lai tautas klases braucēji palaiž mūs garām. Kāds palaiž, bet kāds spītīgi nelaiž, vēl piebilst, kur mums jāskrien, un ja jāskrien, lai braucam pa mētrām, ja tik ļoti gribam braukt ātrāk. Jā, šādu attieksmi man grūti saprast, kad Tu laipni palūdz, lai pa vienu vai pa otru pusi palaiž meitenes līderes, bet cilvēks, kas brauc sava prieka pēc un ne pa godalgotām vietām, sevi neapgrūtinās un vienalga nepalaidīs. Lelde joprojām vislabākajā pozīcijā un viņas priekšrocība ir tā, ka viņa pirmā izbrauks uz asfalta posma, kamēr mēs vēl cīnāmies takā ar pēdējiem apdzenamajiem :) Pēc īsa asfalta posma seko tā pati nelaimīgā taciņa atpakaļ uz pludmali, pa kuru braucām no pludmales. Tā pati kritiskā vieta, kur pēc manām domām izšķirsies sacensībās, ja nonāksim līdz turienei kopā. Ir vēl sliktāk – Lelde jau ir uz takas, viņai seko britu meitene, un es uz tās nokļūstu pēdējā, pie kam man priekšā vēl tautas klases braucēji, kas patraucē un nākas nokāpt no velo. Redzu, ka Lelde takas augšā nokāpj, bet veikli uzkāp uz velo un brauc lejā. Viņai seko angliete. Man patraucēja tautas klases braucēji, lidz ar ko es visu taku augšā skrēju…pa kāpnēm nesaņēmos braukt lejā, turpinu skriet.. Līdz nebraucamajām smiltīm metri 30, izlemju tomēr tos pievarēt braucot, tomēr ātrāk kā skrienot, ja vēl mācētu daudz ātrāk uzkāpt atpakaļ uz velo… Meitenes - Lelde un Catherina jau pazudušas no acu skatiena. Nezinu, cik tālu viņas ir. Vai vēl skrien pa smiltīm, vai jau tikušas uz cieto pludmales daļu un sākušas braukt. Kāpas augšā ieraugu, ka abas manas konkurentes ir kopā, bet Lelde nokritusi. Abas ir atpakaļ uz saviem velo un sāk braukt, bet es vēl tikai cīnos un klunkurēju pa grimstošajām smiltīm. Tieku līdz cietajai pludmales daļai, kur var sākt braukt…atkal neveikla un ilga velokurpju ieklipsēšana pedāļos, dziļš elpas vilciens un sāpīgākais sacensību posms var sākties…


Battle royal*

Redzu abas meitenes kādus 300m man priekšā…smagi…bet esmu pārliecināta, ka noķeršu, ja vien tagad nepadošos. Paspēju vēl sev pārmest, ka pati vainīga…tas viss pašas kļūdu dēļ, tāpēc tagad arī pašai jācieš. Urā!!!!! Esmu atpakaļ!!! “Iesēžos” Leldei aizmugurē un Catherine aiz manis. Man vajag nedaudz atelpoties. Viss nolemju, vairāk priekšā nelīdīšu, man šodien pietiek “intervāltreniņi”. Īsti labi nejūtos, ka Lelde strādā priekšā, bet izvērtējot savus spēkus, izvēlos nenodarboties ar labdarību un atveldzēju sevi, ka tāds ir sports. Mums priekša uzrodas gaidītie puiši, kad palikuši vairs kādi 3km līdz finišam. Lieliski, varu beigt mocīties ar sirdsapziņu, varu sākt fiziskas mocības :) Tagad galvenais noturēties un neizbirt. Tempu puiši labu paņēmuši. Viegli nav…sasodīts! Ir grūti!! Bet palikuši pāris kilometri, jāpacieš, jāpacieš… ik pa laikam palidojam garām kādai lielākai vai mazākai tautas klases braucēju grupiņai. Ir grūti, bet man patīk, adrenalīns dara savu. Tagad viss izšķirsies pēdējos metros. Tas nu ir skaidrs. Un tas ir skaidrs arī Leldei un Catherinai :) Ieraugu atzīmi 700m! IDEĀLI, nu to es izturēšu… vienalga kādā tempā! Pie atzīmes… neatceros, bet uz aci kādus 300-200m pirms finiša līnijas, puiši ļoti solīdi pagāja malā un ļāva dāmām pašām saviem spēkiem noskaidrot, kura ir stiprākā. Spurta sajūtu aprakstīt ir grūti un reizē neiespējami… Tev visu laiku jādomā par pozīciju, ka tik nepazaudēt to…man kreisajā pusē ir Lelde un pieļauju, ka pa kreisi no viņas ir britu sīkstā meitene, bet īsti nezinu, kur viņa ir. Tuvojoties finiša līnijai, smiltis paliek arvien mīkstākas…reizē jādomā par pozīciju, par to, ka ir jāiztur, jo finiša līnija ir 30m attālumā…galvenais nekļūdīties, nezaudēt tempu smiltīs, neaizķerties…ES ŠOGAD NEZAUDĒŠU FINIŠA SPURTU…!!! Nepieļaušu to pašu kļūdu, ko pagājušo gadu! Sacensības beidzas šķērsojot finiša līniju un tā ir tepat, nepadodies!!!!!!! ES TO IZDARĪJU!!!!! ES TO IZDARĪJU!!!!!


Īsti droša vēl neesmu, bet redzot, ka visas kameras un fotoaparāti ir pavērsti pret mani, saprotu, ka es tiešām esmu pirmā!!!! Tāds gandarījums un prieks par uzvaru man vēl nebija bijis. Ieraugu Mūsiņu, kura smaids runā pats par sevi, un tas saka - es esmu lepns ar Tevi!!! Emocijas ņem virsroku un izsprāgst pa pusapvaldītai asarai :)




Lieliskas sacensības, lieliskas konkurentes un gūta arī laba mācība – sacensības sastāv no niansēm un nelielām kļūdām, kas var maksāt uzvaru. Tādas lietas, kā ātra nokāpšana no velo, šķēršļa pārvarēšana pārceļot pāri velo kaut kam un ātra uzlēkšana uz riteņa, kas liekas pašas par sevi saprotamas un elementāras, ir tiiiiik svarīgas nianses, kuras arī ir jātrenē! Lai kā to negribētos, to ir jādara… man tas šoreiz gandrīz maksāja uzvaru…!