Pasaules čempionāts Imolā


Sākas. Stress. Palikušas trīs dienas līdz gaidītākajam šis sezonas startam - Pasaules čempionātam, un tagad to gribas attālināt par vēl kādu dienu vai pavisam. Tas ir pirmssacensību stress. Sportistu valodā runājot - mandrāža (mandriks). Līdz vakardienai turējos normāli, ja neskaita trases apskates dienu sacensību režīmā, kad jau izdzīvoju visas sacensību dienas sajūtas.



Šī sezona ir kā amerikāņu kalniņi vai aklie pagriezieni, kad nezini, kas tevi sagaida aiz nākamā līkuma. Pēdējā brīdī atcelts Latvijas čempionāts sieviešu elitei. Pēdējā brīdī atcelts arī mans svarīgākais starts - Pasaules čempionāts Aiglē, Šveicē. Tad pēdējā brīdī paziņots, ka Pasaules čempionāts tomēr būs Imolā, Itālijā.

Lieki teikt, ka tāpat kā par Latvijas čempionāta atcelšanu, tā arī par Pasaules čempionāta atcelšanu Aiglē biju vīlusies. Lai arī visu laiku rēķinājos, ka tā var būt, kad patiešām notika sliktākais scenārijs, un mani abi galvenie starti, kuriem gatavojos jau no ziemas, tika atcelti, pirmo reizi šajā neparastajā sezonā gan paraudāju, gan padusmojos, gan zaudēju jebkādu motivāciju. Tas bija brīdis, kad visas emocijas, uzkrātais stress, nogurums, patstāvīgā neziņa, šaubas, viss izlauzās uz āru. Sajūta, ka viss milzīgais darbs ir bijis velts.

Vislielākā vilšanās bija Pasaules čempionāta atcelšana Aiglē, jo jūlijā uz Franciju braucām tikai tāpēc, lai iepazītos ar trasi. Jau no 2019. gada vasaras gaidīju 2020. gada vasaru, jo mums draugi piedāvāja “pieskatīt” viņu māju Francijā jūlijā un augustā, kamēr viņi būs Latvijā. Man tā bija vienreizēja iespēja praktiski divus mēnešus “dzīvot” Aigles trasē, jo Aigle atrodas aptuveni 1,5h braucienā no draugu mājām. Martā, kad sākās visi ierobežojumi dēļ Covid-19, jau ar skumjām atvadījos no unikālās iespējas piebraukt Aigles ITT Pasaules čempionāta trasi tik daudz, cik vien vajadzēs un gribēšu, lai justos tur kā mājās. Vienlaikus arī pieļāvu domu, ka Pasaules čempionāts šogad varētu nebūt vispār.


Bet tad, jūnijā, kad tika atcelti ceļošanas ierobežojumi caur Poliju, mūsu Francijas draugi izdomāja tomēr jūlijā braukt ciemos pie vecākiem uz Latviju un piedāvāja mums braukt padzīvot pie viņiem. Izvērtējot visus riskus, ņemot vērā situāciju Francijā ar Covid-19, nolēmām doties uz Franciju. Praktiski pāris dienās nācās pieņemt šo lēmumu. Es esmu to cilvēku pusē, kuri Covid-19 draudus uztver ļoti nopietni. Draugi un paziņas jau mani sauc par panikotāju. Bet jā, jau kopš janvāra, kad Latvijā reti kurš vispār uztvēra to nopietni, es jau galvā zīmēju scenārijus, kuri pēc trīs mēnešiem kļuva par skarbu realitāti. Patiesībā līdz izbraukšanas dienai uz Franciju pieļāvu domu, ka nekur nebrauksim. Ar prātu mēģināju vēlreiz un vēlreiz izvērtēt iespējamos riskus. Par labu mūsu lēmumam un manām šaubām tomēr doties uz Franciju runāja vairāki fakti. Pirmkārt, dosimies turp ar savu mašīnu. Otrkārt, pa ceļam nekur nenakšņosim. Treškārt, dzīvosim izolēti privātā mājā. Ceturtkārt, uz restorāniem, cafe, bāriem neiesim. Piektkārt, treniņos braukšu viena. Lielākais risks tātad paliek veikala apmeklējums. To risinājām tā, ka daudz, ko varēja paņemt no Latvijas (putraimi, maize, dārzeņi, ilgi glabājamais piens, medus, kafija), atvedām līdzi. Un šī laikam arī bija pirmā reize Francijā, kad pirmo pusotru nedēļu dzīvojām no līdzi paņemtā. Un veikala apmeklējumu līdz vienai reizei nedēļā ļāva samazināt ne tikai līdzi paņemtā pārtika, bet arī draugu piemājas dārzs. Atteicāmies no mūsu iecienītā Casino lielveikala apmeklēšanas, kur ir ļoti plaša pārtikas produktu izvēle, un braucām (vai nu es viena, vai Jānis) uz tuvējo “lētā gala” LeaderPrice veikalu. Turp devāmies, kad ir vismazākais apmeklētāju skaits, tas ir, darba dienas rītā vai jau gandrīz pirms pašas veikala slēgšanas, kad parasti veikalā bija maksimums 10 cilvēki. Pie kam, pilnīgi visiem veikala apmeklētājiem bija maskas un arī distanci viņi prot un ievēro.



Atgriežoties pie sezonas un maniem galvenajiem sezonas startiem. Ja būtu zinājusi, ka nebūs Latvijas čempionāts sieviešu elitei, mēs būtu palikuši Francijā līdz Pasaules čempionātam. Aiztaupot nieka 5000km mašīnā. Ar trīsgadnieku, kurš 27h garo ceļu gan turp, gan atpakaļ izturēja godam. Pēdējā jūlija dienā braucām atpakaļ uz Latviju, lai es nostartētu Latvijas čempionātā. Un tad pēkšņi, īsi pēc mūsu atbraukšanas, Latvijas Riteņbraukšanas Federācija (LRF) paziņoja, ka Elitei Latvijas čempionāts nebūs. Tas arī bija brīdis, kad nu pat tas viss likās emocionāli par daudz. Bet kā jau visu šo sezonu, nācās pieņemt šo faktu un dzīvot tālāk, ar skatu uz Pasaules čempionātu. Un tad piecas dienas vēlāk nāk nākamais pārsteigums - Pasaules čempionāts Aiglē atcelts. Tiek izskatītas alternatīvas.

Ziņa par Pasaules Čempionāta atcelšanu Aiglē nāca vienlaikus ar LRF paziņojumu, ka tomēr LČ ITT varēšu piedalīties, jo būs atsevišķa sieviešu Elites kategorija, bet par to man nebūs UCI punkti. Es to nosaucu par neoficiālu Latvijas (sieviešu elites) Čempionātu.


Man vienmēr ir paticis piedalīties sacensībās ar spēcīgu konkurenci, tāpēc, zinot ka ne Lija Laizāne, ne Līna Svarinska, visticamāk arī ne Elīna Ķiršakmene Latvijas (neoficiālajā) čempionātā nepiedalīsies, pēc ilgām pārdomām Federācijai paziņoju savu lēmumu, ka šāda formāta LČ nepiedalīšos. Man likās smieklīgi - atbraukt vienai uz čempionātu un uzvarēt, jo amatieru kategorijā es nevaru startēt. Tas arī nebūtu godīgi pret amatieru meitenēm. Un man jāsaka paldies Tomam Marksam, kas mani pārliecināja tomēr startēt. Viņš izspēlēja gudru gājienu ar zirdziņu - pasniedzot manu dalību pēc būtības amatieru čempionātā kā skaistu žestu un riteņbraukšanas atbalstu šajā nevienam ne vieglajā sezonā, piebilstot, ka sieviešu Elitei un U23 meitenēm būs viena ieskaite. Respektīvi, nebūs gluži tā, ka startēšu viena.

Un atkal pierādījās manas mantras “viss, kas notiek, notiek uz labu” vienkāršā patiesība un dzīves gudrība. Es patiešām ticu, ka viss, kas ar mums notiek , notiek uz labu. Pat , ja sākumā tā liekas traģēdija. Vairumā gadījumu vai pat 100% gadījumu tā izrādās taisnība.

Un arī šosezon tā ir izrādījies ne vienu vien reizi. Latvijas Elites čempionāts tika atcelts, bet tā vietā man bija iespēja startēt Latvijas čempionātā bez UCI ieskaites punktiem, neatkarīgi no rezultāta saglabājot Latvijas čempiones kreklu arī uz nākamo sezonu. Un es nostartēju izcili. Es nobraucu līdz šim savas labākās ITT sacensības. Uzstādot ātrāko laiku ne tikai starp visām dāmām, bet arī piekto ātrāko starp visiem vīriem. Tas bija labākais veids, kā parādīt sava darba augļus. Jo skaidrs, ka sportistam nevar būt nekas labāks, kā sevi atrādīt savā labākajā formā ar savu labāko sniegumu. Sports mēdz būt nežēlīgs, jo Tu nekad nevari būt drošs, ka nākamajā sezonā savā svarīgākajā startā Tu būsi savā top formā. Var gadīties, ka Tu savā labākajā “pīķī” esi nedaudz par agru vai nedaudz par vēlu . Nemaz nerunājot par daudziem citiem aspektiem un apstākļiem, kurus mēs nevaram ietekmēt.

Pasaules čempionāts Aiglē, kur ITT trase bija ļoti piemērota man, jo tā nebija tehniska, bija ātra un klasiska individuālā brauciena trase, tika atcelts. Bet. Nepilnu divu nedēļu laikā UCI (Starptautiskā riteņbraukšanas federācija ) atrada alternatīvu - Imolu, Itālijā. Ņemot vērā, ka vienmēr prioritāte tomēr ir grupas brauciens un ka jaunajiem Pasaules čempionāta organizatoriem bija uzdevums atrast līdzvērtīgu grupas brauciena trasi Aigles trasei, bija šaubas , ka viņi spēs piedāvāt arī līdzvērtīgu ITT trasi. Bet itāļiem tas ir izdevies gandrīz nevainojami. Arī Pasaules čempionāta ITT trase Imolā ir klasiska individuālā brauciena trase - ar maz pagriezieniem, nelieliem augstuma metriem un ļoti ātra. Pēdējie trīs kilometri pirms iebraukšanas Imolas auto trasē gan ir ar īsām, bet ļoti stāvām sekcijām, kuras būs īpaši smagas jau pēc 28 nobrauktiem kilometriem. Salīdzinot Aigles un Imolas ITT trases, es teiktu, ka Imolas trase tomēr ir grūtāka. Grupas brauciena trase Imolā viennozīmīgi būs ar kārtu grūtāka kā Aigle.

Esmu izbraukusi gan Aigles, gan Imolas grupas brauciena trases. Ne Aigles, ne Imolas grupas brauciena trase nav man piemērota. Bet, ja savu dalību Aiglē grupas braucienā vēl apsvēru pēc trases apskates, kaut labi apzinājos, ka 3 kilometru kalns ar 10-17% gradientu nav man piemērots, tāpat kā ātrais nobrauciens pēc tā, tad pēc Imolas grupas brauciena trases apskates, man nebija nekādu ilūziju vai šaubu, ka trase man nav piemērota. Lai arī nopietnākie abi kalni Imolas trasē katrs ir tikai aptuveni 1,5km garš, tad 10-17% gradients noteikti ir piemērots labākajiem kalnu braucējiem. Un 28 kilometrus garo apli sieviešu elites riteņbraucējām būs jāveic piecas reizes, kas nozīmē, ka kopā būs desmit kalni ar kopējiem 2800 augstummetriem. Pie tam trase ir ļoti tehniska ar ļoti tehniskiem nobraucieniem. Protams, ka man gribētos pārstāvēt Latviju arī grupas braucienā, bet, noliekot visas emocijas un ambīcijas malā, apzinos , ka braukt savas pirmās un vienīgās grupas sacensības Pasaules čempionātā, kur pie tam vēl ir tik grūta , tehniska un man nepiemērota trase, būtu muļķīgs, impulsīvs pēdējā brīža lēmums. Grupas braucienā sievietēm Latviju pārstāvēs Lija Laizāne, kura sevi labi parādīja tieši Tour Cycliste Feminin International de l’Ardèche kalnu posmos.



Mans starts būs jau pēc trīs dienām, 24.septembrī. Šodien man ir brīvdiena un mans uzdevums ir garlaikoties, atpūsties, savākties, noskaņoties. Tāpēc arī piemērots brīdis jaunam rakstam, lai ne tikai novērstu domas no augošā stresa un satraukuma, bet arī beidzot atkal kaut ko uzrakstītu un padalītos ar jums savā ikdienā, emocijās un sajūtās.

Jā, man ir stress. Iespējams pat ne mazāks kā braucējām, kuras šeit brauc uzvarēt. Patiesībā šīs piedējas trīs dienas būs neciešamas un no vienas puses es gribētu kaut tas viss jau ir garām. No otras puses, kā jau sākumā rakstīju, gribas attālināt sacensību dienu. Stress pirms starta rodas no visa - no neziņas, kāda būs pašsajūta, no bailēm, ka vari kādā pagriezienā vai nobraucienā kļūdīties. To rada arī sacensību mērogs. Man šis būs tikai otrais Pasaules čempionāts. Pie kam pirmais Ponferadā, Spānijā bija ļoti neveiksmīgs, jo startēju slima. Pirms starta iztriecot zirga devu zāļu kokteiļa. Lai arī skaidri apzinos, ka es šeit neesmu, lai cīnītos par medaļām, vienalga papildu atbildību un stresu uzliek fakts, ka es šeit pārstāvu savu valsti. Ar prātu apzinos, ka esmu izdarījusi visu pēc labākās sirdsapziņas, arī to, ka trasē izdarīšu labāko, ko tajā dienā spēšu, un ka pārējo nevaru ietekmēt, bet tas nemazina pirmssacensību stresu. Vistrakākā parasti ir nakts un rīts pirms sacensībām. Un pirmais atvieglojuma brīdis ir “starta šāviens”, jo tad es pilnībā esmu koncentrējusies uz savu braucienu. Stresu aizstāj fiziskas ciešanas.


Ar kādu rezultātu es būtu apmierināta? Apmierināta es būšu tad, ja es trasē izdarīšu maksimumu, lai šķērsojot finiša līniju, ir sajūta, ka labāk un ātrāk vairs nevarēju. Runājot par iespējamo vietu, top 20-25 būtu labs rezultāts. Ļoti, ļoti labs, bet ļoti ambiciozs rezultāts būtu top 15. Kaut, manuprāt, pirmās 15 vietas jau ir “aizņemtas”.

  • Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa