Otrās sacensības Francijā (9. augusts, sestdiena, distance 141 km, 2710 augstum metri) 

Īss atskats uz tā rīta pirms sacensību sajūtām, kuras paspēju ierakstīt sava telefona piezīmēs. Tālāk jau raksts balstīts uz nedēļu vecām atmiņām.

Vēl tikai īsi par fizisko kondīciju – 6. augustā (trešdien) 2h viegls, z2 treniņš, 7. augustā (ceturtdien) 5h kalnu treniņš, 8.augustā (piektdien) 2h viegls, z2 treniņš. Pēc iepriekšējās nedēļas un pēdējā 5h treniņa kalnos sagurums sestdienas rītā pamatīgs.

Tā kā šīs sacensības atradās citā Francijas reģionā, kas bija aptuveni 5h brauciena attālumā no vietas, kur dzīvojām, tad devāmies ceļā jau piektdien un nakšņojām aptuveni 45 minūšu braucienā no starta vietas. Viesnīcā ieradāmies tikai īsi pirms pusnakts. Gulēju ļoti slikti. Cēlāmies plkst. 6:00. Izbraucām plkst. 7:00. Brokastoju mašīnā. Kafiju gan palūdzu viesnīcā J

Starta vietā ieradāmies laicīgi, kā plānots īsi pirms plkst. 8:00. Līdz startam vēl 1h. Laika pietiekami daudz. Kamēr Jānis braukāja pa nelielo pilsēteli un meklēja reģistrācijas vietu, es vietējā kafejnīcā paspēju iemalkot tasi kafijas un uzskrecelēt sajūtas pirms sacensībām.

Sacensību rīta piezīmes:


Francija, plkst. 7:53, sacensību rīts. Sacensību distance 141km ar 2710 augstummetriem. Tagad sēžu vietējā cafe un dzeru mazo (franču izpratnē tā ir lielā) kafiju ar pienu. Apkārt jau riņķo riteņbraucēji. O! Ieraudzīju jau pirmo sievieti ar sacensību numuru. Jāsaka, ka biju noskaņojusies jau kārtējām lietainajām sacensībām, jo visu nakti un vēl no rīta lija. Laika prognoze neko labu nesolīja. Bet izskatās, ka viss lietus būs tomēr nolijis naktī, un būs skaista un saulaina diena. Ārā gan vēss, tikai +16 grādi.

Šis ir pilnīgi savādāks Francijas reģions, nekā Ronas Alpi. Braucot tuvāk šai vietai, jau vakar pavērās pavisam cita aina – visapkārt klajumi, līdzenumi un mazi pauguri. Starta vieta gan kalnainākā apvidū, bet vienalga nav tādu Alpu kalnu masīvi, kādi tie bija Aimē, kur iepriekš palikām.

Neesmu noskaņojusies sacensību mocībām. Varbūt tāpēc, ka jau sakrājies nogurums, jo kājās jau ir vairāki tūkstoši augstummetru. Varbūt tāpēc, ka slikti gulēju, bet varbūt tāpēc, ka šeit nav šeit Latvijas psiholoģiskā spiediena un varbūt tāpēc, ka šīs sacensības man neko neizšķir, un ir vajadzīgas kā treniņu procesa svarīga diena. Bet varbūt tāpēc, ka nezinu, ko sagaidīt. Katrā ziņā pirmās sacensības Francijā bija ļoti smagas. Nenovērtēju Alpu kalnus, pārvērtēju savas spējas un pārāk izlikos pirmajā 15 km kalnā, par ko maksāju pēdējā stundā, vai pat pēdējās divās. Finišs bija 17km kalnā. Lai nenokāptu, tas man prasīja saņemšanos, sevis pierunāšanu un milzīgu sevis pārvarēšanu. Beigās vēl dabūju DSQ.

Bet šodien ir jauna diena, un izskatās, ka šī sacensību trase man būs piemērotāka, jo nebūs tipisko Alpu kalnu masīvu. Tāpat būs jābrauc augšup, jo uz 141km ir 2710 augstummetru. Pieņemu, ka trase, iespējams, būs ar vienu vai diviem garākiem kāpumiem, bet pārējā trase vedīs pa tā saucamajiem rolling-hills. Vismaz tāds izskatās apvidus.

Tad jau redzēs, ko solīs šodiena! Beidzu rakstīt, un arī Jānis piebrauca. Acīmredzot ir atradis reģistrācijas vietu.


Laicīgā reģistrēšanās sacensībām


Ap plkst. 8:15 ieradāmies reģistrācija vietā (lūdzu pievērst uzmanību laikam, cikos reģistrējāmies sacensībām!!!). Pieejam pie galdiņa, kur uzlikta zīme 141km. Steigas nav, jo līdz startam vēl 45 minūtes. Protams, arī šeit neviens nerunā angliski, bet kaut kā jau saprotu, ko man prasa. Aizpildu anketu, aizeju pēc čipa un tālāk dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai paņemtu želejas, sataisītu sporta dzērienus un uzkāptu uz velo.


Gatava startam


Nedaudz izripinu, aizripinu lēnā tempā līdz starta vietai, lai būtu pārliecināta, ka zinu, kur man jābūt. Izmetu vēl aplīti pa šķērsielu un braucu uz starta vietu. Plkst. ir 8:50. Uz starta sāk vākties braucēji. Visi izskatās relaksēti, un viss notiek nesteidzīgi. Mēģinu saprast, kur man jāstāv. Ieraugu norādi “Femme” un pēc uzraksta saprotu, ka man tā kā būtu jāstāv tur, bet tur iekārtojas pamazām braucēji gados, bērni, braucēji ar MTB, un sāku šaubīties, vai tiešām arī man tur jāstāv, jo neviens no tur stāvošajiem neizskatās pēc garās distances braucējiem. Sāku nedaudz nervozēt, jo līdz startam atlikušas tikai 5 minūtes, bet neizskatās, ka kāds par to baigi satrauktos. Jautāju blakus stāvošajai meitenei, vai garās 141km distances braucējiem jāstāv šeit? Skaidrs, ka angliski viņa nesaprot, bet vismaz tik daudz, cik long distance viņa saprot un saka, ka jāstāv šeit un ka viņa arī brauc garo distanci. Nākamajā koridorā sāk vākties puiši, kuri izskatās pēc nopietnākiem braucējiem. Pieripinu pie malā stāvošā Jāņa un saku, ka neesmu īsti pārliecināta, kur man jāstāv. Uz ko viņš savā ierastajā “angļu mierā” (kuru es gan tagad pēc pieredzētā Francijā, pārdēvētu par “franču mieru”) saka, lai stāvu, kur visi un braucu, kad brauks visi.


Kārtējais franču pārsteigums


Nezinu, kur Jānis tajā īsajā brīdī sadabūja kaut kādu bukletu par sacensībām un, skatoties tajā, sarauca pieri. Šī Jāņa sejas izteiksme ne par ko labu parasti neliecina. Prasu, tad kur man stāvēt. Jānis parāda man bukletu un tur rakstīts, ka starts garajai distancei ir plkst 8:30. Organizatoru mājaslapā norādīts bija, ka starts 141km distances braucējiem plkst. 9:00. Vēl tās pašas dienas rīta, pirms izbraukšanas, vēlreiz pārliecinājāmies, vai starta laiks nav mainīts. Jānis aizgāja pie organizatoriem pārvaicāt, cikos 141km braucējiem starts. Protams, arī viņi nerunā ne vārda angliski, bet nu tik daudz Jānis saprata, ka garās distances braucēji startējuši jau pirms pusstundas. Lieliski!

viss, kas notiek, notiek tieši tā, kā tam jānotiek!

Uz sekundēm 30 mani pārņēma dusmu izvirdums. Mēs attriecāmies tādu gaisa gabalu, kas mums izmaksāja ne mazums naudas, atbraucām laicīgi, reģistrējāmies plkst. 8:15!!!!!!! Un neviens mums reģistrācijā nevarēja pateikt, ka starts jau ir pēc 15 minūtēm!!!!!!!! Franči!!! Ievilku dziļi gaisu, izpūtu, noskaitīju savu šādām situācijām adaptētu mantru “viss, kas notiek, notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Man atliek tikai pieņemt radušos situāciju un ļauties tai.” Ok, tad šodien braukšu nevis 141km, bet 109km, kas uz šā brīža noguruma arī nebūs viegli. 109km distancei starts plkst. 9:15. Pirms mums aizbrauca īsās distances braucēji.


Starts šodienas ballītei


Pēc īsās distances braucējiem uz starta stājāmies mēs, 109km distances braucēji. Meitenes startēja kopā ar puišiem. Uzreiz pirmajā rindā pie lentes iekārtojās viena no meitenēm. Pēc izturēšanās, formas, ekipējuma nospriedu, ka tā būs mana šodienas sīvākā un nopietnākā konkurente. Viņa bija daudz īsāka un mazāka auguma par mani. Svars noteikti ne lielāks par 54km. Klusībā jau apskaudu viņu, jo kalnos ar tādu augumu noteikti ir daudz lielākas priekšrocības. Kalnos dabas likumu neapmānīsi. Vieglākam braucējam noteikti ir lielākas priekšrocības. Novērtēju situāciju un pieņemu, ka nebūs nekāda pavizināšanās, bet gan sīva cīņa. Vismaz par to prieks. Jo vienmēr ir daudz interesantāk braukts sacensībās, kurās ir sīva cīņa. Ir grūtāk, bet rezultātā gandarījums daudz lielāks.

Atskan starta šāviens. Mēģinu nepazaudēt savu konkurenti. Pirmie kilometri ved pa pilsētu, pēc tam ātrs nobrauciens, tad atkal neliels paugurs uz augšu, atkal ātrs nobrauciens. Kaut kas līdzīgs Otapes kalniņiem, tikai nedaudz garāki nobraucienu un arī kāpumi. Uzreiz pēc izbraukšanas no pilsētas aizbrauc divi braucēji atrāvienā. Sākumā peletons īpaši nedomā tos ķert, bet ap 3km, kad atstarpe starp peletonu un atrāvienu ir vismaz 40 sekundes, peletons nedomā bēdzējus tik viegli palaist.

Un tad tikai sākās īstā ballīte. Nākamie 20 kilometri bija neciešami smagi, jo visu laiku augšā kalnā un tad lejā, likās, ka, braucot kalnā, temps tāds pats kā nobraucienā. Mēģinu nepazaudēt savu konkurenti un turos aiz viņas. Vēroju, kādas ir viņas kustības, lai saprastu, cik viņai viegls vai grūts ir šāds sacensību sākums. Izskatās, ka viņa jūtas labi. Ha, būs smaga cīņa. Man jau brīžiem liekas, ka sāku pamazām neturēt līdzi pirmajai grupai. Vienā no kalniem, piebraucu blakus savai konkurentei un dzirdu, ka viņas elpa ir smaga. Tātad arī viņai nav viegli. Nobraucienos viņa brauc bailīgāk par mani. Vai nu esmu šodien pazaudējusi bailes, vai viņa priekš vietējās pārāk bailīgi brauc nobraucienus. Turamies visu laiku kopā. Viņa nedaudz atpaliek nobraucienus, bet turpat vien ir.

Izšķirošais sacensību brīdis


Tad pienāca pirmais nopietnais kalns. Kalns aptuvenu 8-10km garš. Joprojām braucam kopā, es turos aiz savas sāncenses. Man jau pirmajā kilometrā iet ļoti smagi. Elpa smaga, kājas ne pavisam šodien negrib braukt kalnā, pulss zemāks kā parasti un arī jaudu nevaru izgriezt tādu, kādu man vajadzētu spēt šādā kalnā. Mana sāncense vismaz reizi minūtē sāk atskatīties, lai pārliecinātos, vai es joprojām esmu aiz viņas. Izskatās, ka sāk nervozēt par šo situāciju.

Skaidrs, ka viņa mēģinās aizbraukt no manis tieši šajā kalnā, jo vēlāk tādas iespējas viņai var nebūt. Pēc aptuveni 3 kalnā uzbrauktiem kilometriem viņa izdara tieši to, ko domāju. Viņa mēģina aizbraukt no manis. Joprojām mēģinu turēties līdzi, bet saprotu, ka ilgi tādu tempu nespēšu turēt. Sāku ienīst tievus un mazus cilvēkus! J Viņa ik pa laikam atskatās. Redzu nākamo kalna līkumu, un pierunāju sevi izturēt vēl šo līkumu, un tad jau izskatās, ka ies uz leju. Tiekam līdz nākamajam līkumam, ak nē, redzu, ka kalns turpinās. Pierunāju sevi vēl uz vienu līkumu. Ak, nē arī aiz tā kalns turpina iet augšup. Tā mēģināju noturēties vēl kādus divus līkumus, bet, kad sapratu, ka kalns arī ar tiem nebeigsies. Mana konkurente aizbrauca. Biju sevi tik ilgi mocījusi, ka pēc tam temps pavisam nokrita. Mazliet atjaunojos un sāku atkal pielikt tempu. Izrādījās, ka bijām tikai nedaudz vairāk par pusi kalna uzbraukuši. Skaidrs, ka vēl tikpat daudz nespētu turēt konkurentes diktēto tempu. Iespējams, ka arī viņa to nespētu un ka pēc tam nedaudz mazināja tempu, kad bija drošā attālumā.

Bet, kad mēģināju viņai braukt līdzi, apzinājos, ka vēl jābrauc vismaz 80 kilometri, un sacensības ir tikai sākušās. Ja izlikšos pirmajos 30 kilometros pilnībā, tad pusi sacensības aizvadīšu atkal “izdzīvošanas” režīmā. Turklāt es nezināju trasi, nezināju, cik vēl tādu kāpumu varētu būt.

Pirmajā kalnā sašķīda viss peletons! Atradu savu tempu un rāpos augšā kalnā. Savu konkurenti redzēju aptuveni 40 sekunžu attālumā. Tālāk trase gāja lejā, tad atkal braucām augšā, tad atkal lejā, tad atkal augšā. Tas tiešām izrādījās garākais un nopietnākais kalns. Pēc tam vēl bija daudz kāpumu, bet tie nebija garāki par 3–5 kilometriem.


Jauni sabiedrotie


Vienā no kāpumiem panācu 3 puišu grupiņu. Taisnākā un lēzenākā nobraucienā es strādāju grupas priekšā, puiši turējās aiz manis. Tad viens no viņiem apžēlojās un mani nomainīja. Jāsaka, ka uz īsu brīdi gan. J Savukārt cits no mūsu četrotnes labi brauca augšā kalnā. Tad mēģināju turēties viņam līdzi. Sakodu zobus un braucu līdzi. Sapratu, ka šo puišu grupiņu nedrīkstu pazaudēt, savādāk palikšu pilnīgi viena. Pēc kāda laika Jānis, dodot dzērienu, man pateica, ka atstarpe jau ir 3 minūtes ar pirmo meiteni. Tā bija no minūtes uzaugusi uz trijām. Nodomāju, ka tādu atstarpi nodzēst vairs nebūs iespējams.

Braucu ar savu puišu grupiņu, līdz pienāca aptuveni 75 trases kilometrs, kur atkal mani sagaidīja Jānis. Viņš pateica, ka tagad atstarpe jau samazinājusies līdz 2 minūtēm un ka izskatās, ka mana konkurente sāk atpalikt no pirmās puišu grupas. Tālāk sākās viens no stāvākajiem un sarežģītākajiem nobraucieniem. Ekh, domās jau pamāju puišiem ar roku un samierinājos ar tālākās distances turpināšanu svētā vientulībā. Laikam šodien cīņas spars un nevēlēšanās palikt vienai bija stiprāki par manām bailēm no nobraucieniem. Turējos līdzi puišiem un pilnībā koncentrējos tikai uz vienu – galvenais neatpalikt, galvenais neatpalikt. Pati biju pārsteigta par sevi. Tā it kā šodien tā nebūtu es, bet gan kāda cita Dana, kuras stiprā puse ir tieši nobraucieni. Bet tad pienāca 3 kritiskie līkumi. Ceļš bija ļoti šaurs, un līkums bija ne tikai tā saucamais “elkonis”, kas nozīmē, ka līkums pagriežas pretējā virzienā, bet tas ir ar tādu kā kritumu uz leju. Pēc pirmā no tā nedaudz atpaliku no puišu grupiņas, bet tad ļoti ātri pienāca vēl viens tāds pats līkums, un tad vēl viens. Sapratu, ka puiši ir prom. Samierinājos ar vientulības scenāriju. Bet tad kalns atkal sāka iet augšup.

Šodien viss mainās dinamiski un ātri


Neticami, apmēram 400–500 metrus priekšā ieraudzīju savu puišu grupiņu. Sapratu, ka varu viņus vēl panākt. Tādu iespēju nevaru laist garām. Nolēmu, ka braukšu kaut vai tā, it kā tūlīt būs finišs. Cik būs spēka, tik būs. Zaudēt man tāpat nav ko, varu tikai iegūt. Vismaz mēģināšu. Ķert puišus bija otrs smagākais sacensību brīdis pēc tā, kad mēģināju nepalaist prom kalnā savu konkurentu. Bet šoreiz piepūle vainagojās ar rezultātu. Es saķēru puišus. Izskatījās, ka viņiem kārtējais kalns ir atņēmis vēlmi un motivāciju tālākām mocībām un pie dzirdināšanas punkta, kas bija kalna galā, puiši izdomāja apstāties un atjaunot savas dzērienu rezerves. Es izvēlējos turpināt braukt. Priekšā ieraudzīju vēl vienu braucēju. Aptuveni 500 metrus pirms manis. Izskatījās, ka es viņu varētu panākt. Braucot kalnā, es viņam sāku tuvoties. Tad sākās nobrauciens un atstarpe atkal palielinājās. Nolēmu, ka šodien par bremzēm jāaizmirst. Sāku viņam tuvoties. Panācu. Iebraucām šaurā, līkumainā asfaltētā ceļā, kas vijās cauri mežam un nebija paspējis nožūt. Te mans sabiedroties bija ātrāks tomēr. Atkal paliku viena.

Kārtējais šodienas sacensību pagrieziena punkts


Pienāca kārtējais un pēdējais kāpums. O, mani panāca puišu grupiņa, ar kuriem braucu pirms tam. Tagad galvenais neatpalikt. Protams, ka, grupā braucot, temps vienmēr ir augstāks, neskatoties, vai brauc kalnā augšā, vai lejā. Tā mēs panācām vientuļo braucēju, kuru pazaudēju nobraucienā. Vientuļais braucējs bija ar ļoti labu individuālo ātrumu. Visās taisnēs un nobraucienos viņš iekurināja pamatīgi tempu. Mani tas pilnībā apmierināja. Jutu, ka esmu atjaunojusies un aizvējā spēšu noturēties. Tagad galvenais neatpalikt nobraucienos. Pēdējie 20km praktiski gāja tikai uz leju. Ātrums nobraucienos bija no 50–70 km/h. Ceļš līkumains, bet pārredzams, ar dažiem ļoti bīstamiem līkumiem. Bet es spēju noturēties ar savu puišu grupiņu. Man atliek tikai piekrist vecajam, labajam teicienam jeb apgalvojumam “viss ir tikai galvā”. Tajā dienā tiešām pārspēju pati sevi. Man pat liekas, ka, tikai braucot mājās, sāku apzināties, cik bīstami bija nobraucieni. Bet tas atmaksājās.

Bija palikuši aptuveni pēdējie 8km. Temps mežonīgs, bet jutos labi un taisnēs un nobraucienos jutos komfortabli. Necerēju, ka mēs noķersim manu konkurenti, jo arī viņa brauca ar trīs puišiem. Palika pēdējie 3km. Neticami, pēc pāris sekundēm priekšā ieraudzīju 3–4 braucēju grupiņu. Tā noteikti bija manas konkurentes grupiņa. Nodomāju, ja mūsu grupai temps nekritīsies, tad ir cerības saķert konkurentes grupiņu.


Šodien viss mainās dinamiski un ātri


Neticami, apmēram 400–500 metrus priekšā ieraudzīju savu puišu grupiņu. Sapratu, ka varu viņus vēl panākt. Tādu iespēju nevaru laist garām. Nolēmu, ka braukšu kaut vai tā, it kā tūlīt būs finišs. Cik būs spēka, tik būs. Zaudēt man tāpat nav ko, varu tikai iegūt. Vismaz mēģināšu. Ķert puišus bija otrs smagākais sacensību brīdis pēc tā, kad mēģināju nepalaist prom kalnā savu konkurentu. Bet šoreiz piepūle vainagojās ar rezultātu. Es saķēru puišus. Izskatījās, ka viņiem kārtējais kalns ir atņēmis vēlmi un motivāciju tālākām mocībām un pie dzirdināšanas punkta, kas bija kalna galā, puiši izdomāja apstāties un atjaunot savas dzērienu rezerves. Es izvēlējos turpināt braukt. Priekšā ieraudzīju vēl vienu braucēju. Aptuveni 500 metrus pirms manis. Izskatījās, ka es viņu varētu panākt. Braucot kalnā, es viņam sāku tuvoties. Tad sākās nobrauciens un atstarpe atkal palielinājās. Nolēmu, ka šodien par bremzēm jāaizmirst. Sāku viņam tuvoties. Panācu. Iebraucām šaurā, līkumainā asfaltētā ceļā, kas vijās cauri mežam un nebija paspējis nožūt. Te mans sabiedroties bija ātrāks tomēr. Atkal paliku viena.

Kārtējais šodienas sacensību pagrieziena punkts


Pienāca kārtējais un pēdējais kāpums. O, mani panāca puišu grupiņa, ar kuriem braucu pirms tam. Tagad galvenais neatpalikt. Protams, ka, grupā braucot, temps vienmēr ir augstāks, neskatoties, vai brauc kalnā augšā, vai lejā. Tā mēs panācām vientuļo braucēju, kuru pazaudēju nobraucienā. Vientuļais braucējs bija ar ļoti labu individuālo ātrumu. Visās taisnēs un nobraucienos viņš iekurināja pamatīgi tempu. Mani tas pilnībā apmierināja. Jutu, ka esmu atjaunojusies un aizvējā spēšu noturēties. Tagad galvenais neatpalikt nobraucienos. Pēdējie 20km praktiski gāja tikai uz leju. Ātrums nobraucienos bija no 50–70 km/h. Ceļš līkumains, bet pārredzams, ar dažiem ļoti bīstamiem līkumiem. Bet es spēju noturēties ar savu puišu grupiņu. Man atliek tikai piekrist vecajam, labajam teicienam jeb apgalvojumam “viss ir tikai galvā”. Tajā dienā tiešām pārspēju pati sevi. Man pat liekas, ka, tikai braucot mājās, sāku apzināties, cik bīstami bija nobraucieni. Bet tas atmaksājās.

Bija palikuši aptuveni pēdējie 8km. Temps mežonīgs, bet jutos labi un taisnēs un nobraucienos jutos komfortabli. Necerēju, ka mēs noķersim manu konkurenti, jo arī viņa brauca ar trīs puišiem. Palika pēdējie 3km. Neticami, pēc pāris sekundēm priekšā ieraudzīju 3–4 braucēju grupiņu. Tā noteikti bija manas konkurentes grupiņa. Nodomāju, ja mūsu grupai temps nekritīsies, tad ir cerības saķert konkurentes grupiņu.

Man atliek tikai piekrist vecajam, labajam teicienam jeb apgalvojumam “viss ir tikai galvā”. Tajā dienā tiešām pārspēju pati sevi.

Finiša trilleris


Tālāk jau viss norisinājās kā īstā trillerī. Tieši 1 kilometru pirms finiša noķērām konkurentes grupiņu. Izskatījās, ka viņi visi, ieskaitot manu konkurenti, ir pamatīgi saguruši. Savukārt es jutos lieliski. Panākot viņu grupiņu, piebraucu grupas priekšā. Tur man arī vajadzēja palikt, bet es pieļāvu kļūdu, kas man maksāja uzvaru. Iespējams, ka kļūdījos, jo nebiju gatava tam, ka mēs tiešām noķersim manas konkurentes grupiņu, nebiju izdomājusi plānu B, kā rīkoties.

Līdz finišam bija atlikuši aptuveni 800 metri, kas ir daudz priekš sprinta. Un tā, kā neesmu ar labām sprinta īpašībām, tad domāju, ka, ja palikšu grupas priekšā, iztērēšu pārāk daudz enerģijas, bet mana konkurente sataupīsies braucot aiz puišiem, un pēc tam īsi pirms finiša izbrauks no puišu aizvēja, un es nespēšu vairs noturēt uzņemto tempu. Sāku skatīties uz aizmuguri un gaidīt, lai kāds no puišiem brauc priekšā. Es arī nezināju, kāds ir finišs. Izrādījās, ka finišs nebija 800m taisne un aptuveni 200 metrus pirms finiša platā iela sašaurinājās un turpinājās mazā ieliņā, kas pagriezās par 90 grādiem. Pēc pagrieziena es paliku aiz savas konkurentes, un priekšā man bija viens no puišiem. Mani piespieda pie barjerām un man nebija, kur palikt. Spēks man vēl bija, bet biju sliktā pozīcijā.

Un tā dēļ savas kļūdas, vienkārši uzdāvināju uzvaru savai konkurentei. Man vajadzēja palikt grupas priekšā un pagriezienā būtu iebraukusi pirms savas konkurentes, un tālāk jau, kurā pozīcijā katrs bija, tajā arī finišēja. Jo pēc asā pagrieziena vairs kādam priekšā piebraukt nebija iespējams.

Emocijas un dusmas par savu kļūdu neaprakstīšu, jo vārdos to tāpat nevar īsti aprakstīt. Bet tādas kļūdas nav piedodamas. Laba mācība un lieliska pieredze. Visā visumā ar sacensībām biju apmierināta. Secinājums – kalnos es esmu par smagu. Ir neiespējami lauzt dabas likumus. Lielākais prieks un gandarījums bija par sevi nobraucienos. Izdarīju pilnīgi neiespējamo – zaudēto laiku savai konkurentei atvinnēju tieši nobraucienos. Neticamajam ticēt! Un dabūju sāpīgu mācību – ir jābūt plānam B jeb finišā ir jāriskē!

Beigās varu teikt, ka tiešām, viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Un labi vien ir, ka braucu 109km distanci, jo 141km distancē noteikti nebūtu bijusi tik spraiga cīņa un dinamiski sacensību notikumi. Arī mana sacensību mantra “sacensības beidzas tikai šķērsojot finišu līniju” ir vēlreiz apliecinājusi savu vārdu patiesumu.

Bet vēlreiz pārliecinājos, ka ar franču sacensību organizatoriem nekad neko nevar zināt. Zīmes distancē var būt, var arī nebūt. Starta laiks var tikt mainīts, bet var arī būt, kā iepriekš rakstīts. Informācija internetā, ja vispār ir, tad ir ļoti skopa. Un viss notiek bez steigas un vēsā franču mierā. Jā, un angliski nerunā gandrīz neviens, bet saprast jau kaut kā svarīgāko var. Tāpēc labāk ierasties vēl laicīgāk sacensību vietā, un pirmā lieta, ko darīt, ir nevis reģistrēties, bet pavaicāt, cikos ir starts. Un ja pat distancē brauc pēc zīmēm (ja tādas ir), tad rēķinies, ka vari tomēr aizbraukt kaut kur ne tur.


  • Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa