Mana atgriešanās uz lielās sporta skatuves jeb Beļģijā
Pirms pieciem gadiem, 2016.gada pavasarī, pavisam negaidīti es pārtraucu savu sacensību dzīvi Beļģijā, jo uzzināju, ka kļūšu par mammu. Ziņas par to, ka jau vairāk kā 1,5 mēnesi esmu bērniņa gaidībās, nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Un tā noteikti bija viena no gaidītākajām ziņām manā mūžā. Tā kā vēlējos izslēgt jebkādu risku, tad tajā pašā dienā, kad uzzināju par grūtniecību, pārtraucu trenēties. Un no 2016.gada 5.maijam līdz pat 2018.gada 5.maijam ritenim nepieskāros.
Pēdējās grupas brauciena sacensības man bija 2016.gada aprīļa beigās Beļģijā. 2019.gadā nobraucu savas pirmās un vienīgās grupas sacensības pēc trīs gadu pārtraukuma – Latvijas čempionātu. 2020.gadā nenobraucu nevienu grupas braucienu. Un šogad Baltijas čempionāts bija mans otrais grupas starts pēdējos piecos gados.
Beļģija palika tāds kā līdz galam neizdzīvots sapnis. Jo beidzot, kad jutos kā zivs ūdenī zemākas kategorijas sacensībās un arvien pārliecinātāka UCI līmeņa sacensībās, man pēkšņi nācās atteikties no sava sporta sapņa, lai izdzīvotu savu nākamo sapni – kļūt par mammu. Savās domās visu laiku atgriezos Beļģijā. Ik pa laikam iedomājos, kā es gribētu atkal startēt sacensībās Beļģijā. Šogad Pasaules čempionāts būs Beļģijā, un es ļoti ceru, ka man tiks dota iespēja pārstāvēt Latviju tajā. Domājot par Pasaules čempionātu, arvien vairāk un vairāk sāku domāt par sacensībām Beļģijā. Kaut vai tikai tāpēc, ka man ir nepieciešama sacensību pieredze, jo nevar braukt uz Pasaules čempionātu, ja pēdējos piecos gados ir nobraukti divi grupas braucieni. Savukārt, kur vēl labāk un ātrāk atgūt savas grupas braukšanas iemaņas , ja ne UCI līmeņa sacensībās Beļģijā, kur plecu pie pleca jābrauc ar profesionālām pasaules līmeņa braucējām.
Un tā vienā vakarā aizrakstīju savam bijušajam komandas DS (directeur sportif) un pavaicāju, vai viņi būtu gatavi atkal mani uzņemt komandā. Uz ko saņēmu viennozīmīgu – JĀ!! Īsi pirms Baltijas čempionāta bija skaidrs, uz kurām sacensībām viņi mani gaidīs Beļģijā.
Lai arī skaidri apzinājos, ka mana lielākā problēma Beļģijā būs tieši sacensību pieredzes trūkums un ka galvenais uzdevums Beļģijā man būs atgūt braukšanas iemaņas grupā, pēc neveiksmīgā starta Baltijas čempionātā, kurā es zaudēju dēļ savām bailēm līkumos, mans prieks par gaidāmajām Beļģijas sacensībām pamatīgi noplaka. Patiesībā es pat apsvēru domu aizrakstīt komandas bosam, ka tomēr nebraukšu uz Beļģiju un lai brauc kāda cita meitene, kura komandu pārstāvēs labāk. Ļāvu emocijām norimt un vēlreiz apdomāt šo lēmumu. Zinot sevi, apzinājos, ka, ja no šīs iespējas atteikšos, pēc tam to nožēlošu. Kā arī apzinājos, ka iespējams man šāda iespēja vairs nekad nebūs. Tāpat zināju, ka, ja atteikšos, tad būšu savām bailēm un nepārliecinātībai ļāvusi gūt virsroku. Un pēc tam sevi visu laiku šaustīšu – kā būtu, ja būtu, un ka vajadzēja braukt. Mēģināju sevi atgriezt tajās sajūtās, kādās dzīvoju trīs, divus, gadu atpakaļ, kad sapņoju par to, ka atkal startēju sacensībās Beļģijā.
Pēc Baltijas čempionāta es ne tik daudz pārdzīvoju par nu jau trešo, dēļ savām kļūdām, zaudēto uzvaru Latvijas čempionāta grupas braucienā, bet gan par to, ko es darīšu Beļģijā. Sacensības tur ir ar kārtu grūtākas, ātrākas, agresīvākas, dinamiskākās, bīstamākas kā visas Baltijā notiekošās šosejas sacensības kopā. Braukt sieviešu peletonā, kurš brauc tik ātri kā mūsu labāko amatieru vīru peletons, ir pavisam kas cits. Tur tev pašai visu sacensību garumā jāspēj cīnīties par savu vietu peletonā. Nepastāv iespēja tikt ātrākajā puišu grupā, kurā nav konkurentes, un tad aizvējā aizbraukt līdz finišam. Nē, Beļģijā sacensībās, kur ir vairāk kā 150 braucējas, no kurām vismaz 100 ir tikpat stipras kā tu, tev pašai jābūt spējīgai braukt un turēt tempu. Pie tam Beļģijā sacensības notiek pa šaurām ielām, bruģi, šauriem lauku celiņiem, ar neskaitāmiem pagriezieniem. Tas Tev nav Tartu maratons vai Vienības brauciens ar pāris līkumiem pa lielām, platām šosejām.
Sākotnēji bija paredzēts, ka Beļģijā nobraukšu tikai Baloise Ladies Tour, kas ir četru dienu UCI sacensības. Pēdējā brīdī komanda man piedāvāja nobraukt vēl vienas UCI viendienas sacensības - Districtenpijl Ekeren-Deurne. Es, protams, piekritu. Tobrīd es vēl nezināju, uz ko es parakstījos.
Bijām plānojuši, ka Beļģijā būsim jau 28.jūnijā, kas būtu ļoti optimāli, lai atpūstos pēc diennakts ceļā, izbrauktu pāris treniņus, apskatītu arī Pasaules čempionāta trases. Beigās Beļģijā bijām tikai 2.jūlija agrā rītā, un 4.jūlijā jau pirmās sacensības.
Districtenpijl Ekeren-Deurne
Man tās bija īstas ugunskristības, pareizāk, ugunsskola. Labākais salīdzinājums, kas nāk prātā – man šīs pirmās sacensības bija kā cilvēkam, kurš knapi turas uz ūdens, un kuru iemet bangojošā, vētras plosītā jūrā, un saka – peldi krastā.
Pirms starta man bija tāds stress, ka ne skaidri padomāt, ne parunāt. Iekšas griezās apkārt. Un vienīgais, par ko spēju domāt, bija kritieni. Zināju un rēķinājos, ka sacensības būs ļoti stresainas, jo līdz šīm sacensībām Beļģijā bija bijušas tikai pāris UCI sacensības, kurās varēja startēt kontinentālās un klubu komandas. Daudzām šīs būs pirmās vai labākajā gadījumā otrās sacensības šosezon. Tas padara peletonu nervozu, stresainu un bīstamu. Tā arī bija. Tikko tikām uz platāka ceļa, kur ātrums stipri virs 50km/h – jau pirmais kritiens. Ik pa laikam kāds kritiens. Pirmie 40 kilometri man bija īsta elle. Tā kā baidījos braukt peletonā, un dzīvojos peletona aizmugurē, tad patērēju nenormāli daudz spēkus un enerģiju, lai pēc pagriezieniem tiktu atpakaļ. Trase sarežģīta – kilometrs – pagrieziens, kilometrs – pagrieziens.
Ceļi šauri kā jau Beļģijā. Es nepārspīlēju. Tādu trasi varētu taisīt kritēriju braucienā, nevis šosejas grupas braucienā. Sākumā mums bija četri 12,5 kilometru gari apļi Ekeren, tad aptuveni 10 kilometru garš pārbrauciens, kas bija vienīgais posms pa šosejām ar mazāk pagriezieniem, uz Deurne, kur atkal pieci 12,5 kilometru gari apļi. Pirmā stunda man bija ļoti smaga. Ātrums mežonīgs. Kā taisne , tā 47-50km/h. Un tūlīt pēc tam jau nākamais pagrieziens. Braucu un pie sevis domāju – nu, velns parāvis, kuras ir tās dullās, kas priekšā tur šādu tempu. Gandrīz stundu nobraucu ar 270w. Brīnos, kā es vispār turpināju vēl braukt. Patiesībā zinu. Pateicoties savām kājām. Pārbraucienā uz otru apli temps nedaudz nokritās, nebija arī tik daudz pagriezienu, pēc kuriem man vajadzēja taisīt kārtējo sprinta finišu, lai tiktu atpakaļ peletonā, tāpēc arī bija vieglāk. Bet ap piecdesmito kilometru, kad tuvojāmies Deurne mazajiem apļiem, sāka pamatīgi līt.
Iebraucot apļos, sākās reāla dabas katastrofa. Vētra, lietus nāk kā balta siena lejā, visapkārt lido koku zari. Braucot cauri finiša zonai, puse no barjerām sagāztas. Pirmajā aplī uz brīdi neitralizēja sacensības, bet pēc tam ļāva turpināt. Laiks palika arvien briesmīgāks. Pēc diviem apļiem jau vairs nebraucām cauri peļķēm, bet upēm. Ielas pārvērtās vārda vistiešākajā nozīmē par upēm. Es tajā dienā trasē vismaz 10 reizes uzdevu sev jautājumu – un no kā, no kā es baidījos Baltijas čempionātā 8 meiteņu grupā??????? Dažkārt es nespēju saprast sevi un savas neadekvātās bailes. Man sacensības tajā dienā sāka patikt tieši tad, kad bija vistrakākie laika apstākļi. Vienīgi, kas man pa īstam neļāva tās izbaudīt, bija bremzes. Man praktiski tās nebija. 80-90% peletona brauc ar disku bremzēm. Lietū un slapjā laikā tās bremzē tikpat labi kā sausā. Parastās bremzes kombinācijā ar karbona aplokiem zaudē savas funkcijas vismaz par 50 procentiem. Un lietū, kad peletons līkumos brauc piesardzīgāk, visas ļoti bremzē pirms līkumiem, jo slapjā laikā tos ir bīstami braukt tikpat ātri kā sausā laikā. Peletons nobremzē, es arī bremzēju, bet turpinu lidot uz priekšu.
Trešājā aplī es nejauši dzirdēju, kā Parkhotel Valkenburg braucējas sāka sabļaustīties, ka pēdējais aplis, pēdējais aplis. Piebraucu pāris braucējām un prasīju, vai tiešām pēdējais aplis un vai šis būs pēdējais vai nākamais. Visas rausta plecus un bola acis. Skaidrs, neviens, izņemot pāris braucējas, neko nezina par to, ka sacensības tiks noīsinātas. Braucu un ceru, ka tiešām pēdējais aplis. Izbraucam cauri finišam un nevar īsti saprast, vai sacensības apstādinātas vai nē, jo peletons turpina braukt. Domāju, ak nē, tad tomēr nākamais būs pēdējais. Bet tad sāka svilpt un bļaut “finish, finish, finish”. Es jutos tik laimīga, ka esmu finišējusi, ka neesmu tikusi kritienā un ka beidzot sacensības galā. Savai komandas biedrenei, ar kuru kopā pārbraucām finiša līniju, pirmais , ko pateicu, bija :”I’m so happy, I’m sooooooo sooooooooo happyyyyyy!” Goda vārds, es tā priecājos , it kā būtu uzvarējusi.
Man pēc sacensībām bija tikai viens jautājums – vai tā, kura pirmā pārbrauca finiša līnijai zināja, ka ir finišs, vai pat nesaprata, ka uzvarēja. Pēc sacensībām vairākas komandas iesniedza protestu, ka tikai pāris braucējas zinājušas, ka pēdējais aplis un ka sacensības noīsinātas. Līdz ar to beigās mums nav sacensību rezultātu, jo sacensības tika “atceltas”. Jāpiezīmē, ka puišiem sacensības patiešām atcēla.
Komandas menedžeris pēc sacensībām pateica, ka nākamgad šajās sacensībās komanda nepiedalīsies, jo tās ir pārāk bīstamas un slikti organizētas. Dzirdot to, man par sevi bija vēl lielāks prieks, ka spēju nobraukt līdz galam. Sajūta bija tāda, ka no bērnudārza uzreiz esmu pārcelta augstskolā.
Daži cipari no sacensībām:
Nobrauktie kilometri: 112 km
Ilgums: 2h 53min
Vidējais ātrums: 39,5 km/h
NP: 242 w
Svars: 62,7 kg
Paātrinājumu skaits virs 150% no FTP: 179 reizes (kopā 25min44sek)
PB: pārsniegti sirds rekordi