Man jaunais draugs Grāvelis

Grāvelis, kā to tagad mēdz dēvēt grāvelisti Latvijā. Grāvelis jeb gravel bike burtiskā tulkojumā skanētu kā grants ceļu velosipēds. To var saukt arī par piedzīvojumu velosipēdu, all-rounder jeb vienkārši velosipēdu.

Galvenās tā priekšrocības ir tās, ka tas ir piemērots gan grants ceļiem, gan meža takām, gan braukšanai pa asfaltu. Ar to varēsiet izbraukt arī bezceļus. Tieši tāpēc to sauc par all-rounder. Un, augot jūsu iemaņām, ticiet man, varēsiet izbraukt arī tādas vietas, kuras sākumā jums šķitīs ar gravel velosipēdu neizbraucamas un piemērotas tikai īstam MTB velosipēdam.

Šobrīd gravel velosipēdi piedzīvo savu slavas uznācienu, uzvaras gājienu, lielāko uzplaukumu. Sauciet kā gribat, bet fakts, ka gravel velosipēdi tagad ir “hot topic” , ir neapstrīdams. Patiesībā jau gravel riteņbraukšanas aizsākumi meklējami desmit, pat piecpadsmit gadus atpakaļ. Tikai līdz 2013.gadam, kad amerikāņu kompānija Salsa Cycles izlaida tirgū pirmo gravel velosipēdu Salsa Warbird, gravel riteņbraukšanai nebija pašai sava velosipēda.

Par gravel velosipēda vecāko brāli vai pat vecvecvectētiņu var uzskatīt cyclocross velosipēdu, kura vēsture sniedzas tālajā 1902.gadā, kad franču karavīrs vārdā Daniel Gousseau organizēja pirmās Francijas Nacionālā čempionāta cyclocrossa sacīkstes (CX). Savukārt, gravel sacensību aizsākumi meklējami 2006.gadā Amerikā, kad uz Gravel Fondo Dirty Kanza starta līnijas stājās 34 gravel entuziasti. 2019.gadā tās jau pulcēja vairāk kā 2700 dalībniekus.

Atgriežoties nesenajā 2013.gada pagātnē, jaunais gravel velosipēds Salsa Warbird, salīdzinot ar savu radinieku cyclocross velosipēdu, deva braucējam lielāku stabilitāti un komfortu, un tas bija daudz piemērotāks garām gravel sacensībām.

Varētu teikt, ka grāvelis vēl ir tikai tāds zīdainis, salīdzinot ar cyclcross velosipēdu. Tomēr jāatzīst, ka pa šiem astoņiem gadiem gravel velosipēdu industrija ir gājusi milzu soļiem uz priekšu. Šobrīd gandrīz ikviena velosipēda ražotāja “garāžā” atradīsiet gravel velosipēdu. Lielu uzsvaru uz gravel velosipēdiem liek pasaulē lielākais velosipēdu ražotājs – Giant. 2008.gadā lielā milža paspārnē tika izveidots jauns zīmols - LIV.

LIV ir vienīgais velosipēdu zīmols, kas paredzēts tieši sievietēm. Galvenā atšķirība ar vīriešu velosipēdiem ir speciāli veidota velosipēda ģeometrija. LIV sieviešu velosipēdiem, ņemot vērā antropometrisko rādītāju atšķirību, piemēram, ir šaurāka stūre, mazāki rokturi, sievietēm piemērots sēdeklis, klaņu garums. 2020. gadā LIV izlaida savu pirmo sieviešu gravel velosipēdu – Devote. Esmu viena no tām sievietēm pasaulē, kas brauc tieši ar šo gravel velosipēdu.

Kā tad es nonācu līdz grāvelim?

No “es pa lietu nebraucu” esmu kļuvusi par “es mīlu gravel”. Vēl tikai pagājušajā ziemā ar saviebtu seju skatījos ārā pa logu uz slapjo, pelēko, pielijušo zemi, nemaz nerunājot par sniegu un mīnusiem ārā aiz loga, un nevarēju saprast, kā vispār var saņemties braukt ārā tādā laikā, kur nu vēl to darīt ar prieku. Viss plūst un viss mainās.

Lai arī vairākas ziemas jau domāju, ka iespējams vajadzētu iegādāties gravelvelosipēdu, bet pelēkais rudens, ziema un pavasaris pagāja, pienāca vasara, un atkal pārgāja vajadzība pēc gravel velosipēda. Iespējams tā arī nebūtu iedegusies par gravel velosipēda iegādi, ja nebūtu kopā sakrituši vairāki apstākļi.

Kopš 2020.gada marta dzīvojam laukos, kur apkārt ir desmitiem kilometru grants ceļu. Te vieglāk ir izveidot 50 līdz pat 100 kilometrus garus maršrutus pa grants kā pa asfaltētiem ceļiem. Salīdzinot ar vienu Siguldas šoseju, šeit daudz vairāk varu dažādot arī šosejas maršrutus, bet grants ceļu maršrutus varu dažādot katrā braucienā, iekļaujot kādu jaunu mazākas nozīmes ceļu, kādu jaunu meža ceļu vai taku.

Vēl viena gravel velo priekšrocība - tu vari vienkārši saģērbties, uzvilkt velo kurpes, uzlikt ķiveri, aiziet līdz šķūnītim, uzkāpt uz sava velo un sākt treniņu. No namdurvīm sāc treniņu, pie namdurvīm beidz.

Kompānija. Laba kompānija un kāds, kurš var izvest tevi pa saviem skaistākajiem maršrutiem. Man tas bija “kaimiņš Kārlis”. Tas, kurš Kārlis Berlands 4Cyclists un dzīvo tikai nieka 35 kilometru attālumā. Viņš jau pagājušā pavasarī mudināja mani iegādāties gravel velosipēdu, stāstot, cik daudz jaunu, skaistu maršrutu ir apkaimē un kādas iespējas paver grāvelis. Tā kā Kārlis jau ir nodēvēts par Latvijas grāvelistu krustēvu, noteikti būtu vērts ieskatīties viņa padomos, ko ņemt vērā, izvēloties sev piemērotāko grāveli.

Iespēja. Šogad FeelFree velo veikals piedāvāja izmēģināt savus demo gravel velosipēdus. Aizbraucu uz FeelFree, paņēmu gravel demo velosipēdu, sarunāju velo randiņu ar Kārli un devos piedzīvojumā. Savā pirmajā gravel izbraucienā es biju sajūsmā, jo pēc sešu gadu pauzes no MTB velo, bija nenormāli sailgojusies pēc meža takām un bezceļiem. Braucu un smaidīju. Ar demo gravel velo braukāju vairākas dienas. Man tā iepatikās, ka pēc gravel velo izbraucieniem izvilku no šķūnīša pavisam vecu “zieminieku” un sāku braukt treniņus ārā.

Mani pārņēma doma par gravēli. Sākumā es to redzēju kā lielisku nesezonas treniņu velo. Tagad treniņi ar gravel velo man ir kā mentālais detokss. Tu aizmirsti un nedomā par ātrumu, par vatiem, par kadenci, par kārtējo KOMu, par treniņu uzdevumiem. Tu vienkārši brauc sava prieka pēc. Tu brauc un baudi – brīvību, jaunus ceļus, jaunas takas, apkārtni, skatus, dabu. To, kā ir atkal braukt pa dubļiem, sniegu, apledojušu ceļu, mācies atkal noturēt līdzsvaru, izbraukt kādu tehniskāku vietu. Tajā pašā laikā tu to visu vari nedarīt. Nepatīk taciņas, grimstoši dubļi, brauc pa grants vai asfaltētiem ceļiem. Bet tu zini, pat, ja pēkšņi asfalts beigsies, tu varēsi nekulties atpakaļ pa pretvēju tikai tāpēc, ka priekšā grants ceļš, bet tu esi ar šosejas velo.

Man nenormāli patīk tā brīvība, ko dod gravel velosipēds. Bieži man ir slinkums pašai veidot, plānot maršrutu. Es vienkārši vēlos braukt, neko neplānojot. Aptuveni izdomāju, kāds būs mans šodienas maršruts, un braucu. Braucot saprotu, ka maršrutā, pa kuru biju domājusi braukt, visu laiku būs pretvējš, pagriežos un braucu otrā virzienā, vai arī nogriežos kādā meža ceļā.

Kāpēc tieši gravel?

Tie nebija tikai desmitiem kilometru garie grants ceļi visapkārt un iedvesmojošie storiji no citiem gravelistiem. Tā kā mana pamatdisciplīna ir un paliks šosejas riteņbraukšana, tad ziemas treniņiem loģiska izvēle bija gravel velosipēds. Tas pēc savas ģeometrijas ir ļoti līdzīgs šosejas velosipēdam. Vienmēr ir labāk trenēties uz velo, kas ir atbilstošākais tam, ar kādu tu brauc sacensībās. Tāpēc arī visiem velo uzsēdi cenšos noregulēt tā, lai nebūtu milzīgas atšķirības, kā sēžu uz sava treniņu velosipēda un kā uz sava sacensību velo.

Gravel velosipēds būs izcils vidusceļš pirmajiem pavasara šosejas treniņiem, kad ar labu šosejas velosipēdu negribas braukt pa sāļiem, dubļiem un netīru asfaltu. Tas būs ātrāks kā MTB velo un drošāks kā šosejas velo, jo ar to ir daudz vieglāk nobraukt malā, lai palaistu garām braucošu mašīnu.

Drošība. Braukšana pa grants ceļiem man liek justies daudz drošāk. Nav katru reizi, kad dzirdi tuvojamies mašīnu, jāsasprindzina visas savas maņas, lai mēģinātu saprast, vai tā tevi apsteigs ar drošu distanci, vai tomēr jābūt gatavai pēkšņam manevram uz grāvja pusi. Pagājušajā gadā uz šosejas gandrīz katrā otrajā treniņā bija kāda bīstama situācija dēļ kāda, kurš apdraud tavu dzīvību tikai tāpēc, ka esi uz velosipēda. Diemžēl traģiski gadījumi notiek negaidīti un pēkšņi, un nekāda maņu sasprindzināšana visticamāk nepalīdz. Toties uz lauku un grants ceļiem vairāku stundu braucienā tev garām var pabraukt labi ja viena mašīna. Tas gan neizslēdz varbūtību, ka tieši šis viens varētu būt vietējais Kolins Makrejs. Sešu mēnešu laikā gan neesmu nevienu tādu satikusi.

Tehnisko iemaņu uzlabošana. Šīs ziemas laikā noteikti esmu arī uzlabojusi savas braukšanas tehniskās iemaņas, kuras man palīdzēs arī labāk pārvaldīt šosejas velosipēdu.

Gravel velosipēds būs piemērots arī tiem, kuri meklē velosipēdu, kuru var izmantot gan ikdienā, gan aktīvai atpūtai. Tas būs piemērots gan, lai pārvietotos pa pilsētu, gan nedēļas nogalē dotos izbraucienā pa kādu dabas taku, vai paņemtu līdzi, dodoties uz laukiem. Vai ar draugiem dotos nedēļas nogales tūrisma braucienā. Izcila izvēle dāmām, kuras nemērķē uz sacensībām, bet vēlas velosipēdu, ar kuru būtu komfortabli braukt visur - pa pilsētu, pa asfaltu, pa meža ceļiem, pa grants ceļiem. Tajā pat laikā, ja radīsies vēlme pārbaudīt savus spēkus velo sacensībās, varēs izdarīt arī to. Ar gravel velosipēdu varēsiet nobraukt gan kādu MTB seriālu, gan šosejas sacensības, un pavisam noteikti piedalīties kādā gravel pasākumā.

Grāvelistu komūna. Visā pasaulē tā paliek arvien lielāka un lielāka. Tas pašreiz ir viens no socializēšanās veidiem. Lai arī nu jau ir vairāki tūkstoši dažādi gravel pasākumi visā pasaulē, daudzi no tiem nav ar mērķi sacensties un uzvarēt, bet gan tieši socializēties. Nu jau arī Latvijā veidojas gravel pasākumu tradīcijas. Te varēsiet atrast plānotos gravel pasākumus Latvijā. Gravel Weekend festivāls būs turpinājums 2020.gada vasarā iesāktajiem gravel riteņbraukšanas pasākumiem Latvijā, kurš plānots kā aktīvās atpūtas pasākums visiem, kuriem patīk vienkārši braukt ar velo un atpūsties uz velo.

Nav maizītes bez garoziņas

Nav jau tā, ka, braucot ar gravel, vējš pūš tikai mugurā. Pretvējš var būt tavs lielākais pretinieks gan uz šosejas, gan uz grants ceļiem. Īpaši ziemā un pavasarī. Ja brauksi pa atklātiem grants ceļiem, tad uz tiem pretvējš var būt tikpat kaitinošs un spēkus atņemošs kā uz šosejas. Atšķirība ir tā, ka ar gravel velo pārvietošanās ātrums parasti ir daudz zemāks kā ar šosejas velo, līdz ar ko stindzinošais un stiprais pretvējš savu postošo darbu nespēj paveikt uz visiem 100 procentiem.

Droši vari rēķināties, ka noteikti būs kāds treniņš, kad vienīgā doma būs stiepties kabatā pēc telefona un izmisuma pilnā balsī zvanīt draugam, lai tevi evakuē. Bet mēs visi zinām, ka parasti tomēr mūsu stiprie raksturi un rūdījums uzvar un mājās tiekam pašu spēkiem. Mana mantra tādās situācijās ir “izturi līdz tam kokam, nākamajam pagriezienam, meža pudurim…vai vienkārši saku sev “brauc un nedomā par to vēju”, vai arī skaitu “es nekļūstu ātrāka, bet stiprāka gan”. Pie tam uz grants un maziem lauku ceļiem ir daudz lielāka iespēja, ka būs kāds meža puduris, kurā kaut uz brīdi paslēpties no vēja brāzmām. Ja vien nav tā, ka mežs un meža ceļa ir piesniguši un neizbraucami, tad vienmēr ir iespēja nogriezties no atklāta grants ceļa vai šosejas, kur tevi gan fiziski, gan mentāli plosa vējš, uz kādu meža ceļu. Jaunie Valsts mežu ceļi ir katra gravelista sapnis – ideāls segums, skaisti skati un reljefs, klusi un bez automašīnām.

Ziemas treniņos ārā gandrīz visu laiku jutīsi mazāku vai lielāku diskomfortu. Tā vienkārši ir daļa no treniņiem aukstā laikā. Ja ārā ir mīnusi un vējš, tad jārēķinās, ka visu laiku ir nedaudz auksti, īpaši, ja vējš pūš tev sejā. Bet to pašu mēs visi esam piedzīvojuši sliktos laika apstākļos uz šosejas. Joprojām mans šausmīgais treniņš, kurā pārsalu tā, ka nevarēju ne parunāt, ne nospiest bremzes, ne skaidri padomāt, bija Spānijā, kur pēkšņi kalna galā no plus 20 temperatūra nokrita līdz plus 5, un sāka gāzt ledaini auksts lietus.

Noteikti ir vērts padomāt par atbilstošu apģērbu un apaviem. Visiem vecmammas kādreiz ir teikušas: ”Galvenais, lai kājas siltas!”. Ja vēlies vairāku stundu garu ziemas treniņu braukt ar baudu, tad noteikti ir vērts iegādāties ziemas velo kurpes/zābakus. Šobrīd ražotāji piedāvā dažādu cenu kategoriju apavus. Primārais nosacījums – lai ziemas velo apavi pilda savu galveno funkciju – neļauj kājām atdzist un samirkt.

Tāpat ir vērts padomāt par atbilstošiem cimdiem, vai pat stūres cimdiem. Es pat mīnus 15 grādos ļoti komfortabli iztiku ar speciāliem divpirkstu cimdiem. Mani joprojām nedaudz baida velo stūres cimdi, jo no tiem dabūt ārā rokas, tomēr prasa nelielas iemaņas.

Apģērbs. Mans galvenais ieteikums ir nesaģērbties pārāk silti. Jāģērbjas tā, lai sākumā ir diezgan nekomfortabli. Pēc 15-20 minūtēm ķermenis iesils un būs labi. Ja saģērbsieties tā, lai jums ir komfortabli, jau sākot treniņu, tad visticamāk ātri vien jutīsiet, ka kustoties paliek par karstu. Lielākā problēma ir tad, ja jūs tāds sasvīdis, apstāsieties un strauji atdzisīsiet. Noteikti ieteiktu kā pirmo slāni vilkt speciālu sporta veļu, kas palīdz uzsūkt sviedrus un uzturēt ādu siltu. Jāsaka, ka ģērbšanās ir ļoti individuāla. Es esmu no tiem, kuriem ķermenis pie fiziskām aktivitātēm sāk svīst pēc 10 – 15 minūtēm, neatkarīgi no tā, vai ārā ir mīnus 15 vai plus 20. Tiem, kuri tā nesvīst, ir vieglāk saģērbties tā, lai būtu komfortabli visa treniņa garumā.

Nenožēlosiet, ja sporta drēbju garderobi papildināsiet ar windstoper ziemas velo biksēm. Tās jums noderēs arī aukstākā laikā, braucot treniņus ar MTB vai šosejas velo. Pēc 4cyclist ieteikuma izvēlējos ziemas velo bikses bez polstera (pampera), zem kurām apkašā velku velo šortus. Tīri praktiska apsvēruma dēļ. Jums pēc katra treniņa nav jāmazgā biezās bikses. Pietiks izmazgāt velo šortus. Bet galvenais iemesls bija tas, lai ideāli pieguļ velo bikšu polsterējums. Man bija ļoti labas, kvalitatīvas ziemas velo bikses, bet problēma bija tā, ka tajās iešūtais pampers īsti nepiegulēja kā vajag. Vienmēr treniņā iedzīvojos saberztā pēcpusē. Ziemas velo bikses un mani velo šorti strādā ideāli.

Pirmajā ziemas treniņā, parasti sanāk saģērbties vai nu par biezu, vai par plānu, bet pēc pāris braucieniem jau sapratīsiet, kā vislabāk saģērbties. Es pēdējā laikā ģērbjos tā, ka visu laiku ir mazliet vēsi. Drīzāk tā, lai kustoties ir tieši tā ka uz robežas, bet apstājoties un stāvot noteikti ātri vien paliek auksti.

Suņi. Braucot pa jauniem maršrutiem, kuros ir viensētas, vienmēr parādās saspringums, vai nesastapsies ar kādu niknu mājas sargu. Līdz šim esmu tikusi cauri tikai ar pamatīgi izbīli. Jācer, ka arī turpmāk cilvēka četrkājainie it kā draugi tikpat ļoti nobīsies no manas pārdabiskās kliegšanas kā es no viņu atņirgtajiem baltajiem zobiem. Parasti tie parādās pēkšņi, un apkārt nav neviena saimnieka. Saimnieki. Ir tādi, ja palaimējas kādu pamanīt, kuri pat nepagriež galvu uz to pusi, uz kuru suņi riedami metas. Viņi vienkārši turpina mēzt mēslus pie savas kūts. Un ļoti negribīgi sāk iesaistīties, kad sāc kliegt arī uz viņiem, lai savāc suņus. Un tad, protams, ir tādi, kuri apgalvo, ka viņu suņi jau nekož.

Savos ierastajos maršrutos jau zinu sētas, kurās ir nekaitīgi četrkājainie. Tās, kurās ir tādi, kuri rimsies, ja skaļi un pārliecinoši ar balsi parādīsi, ka tu esi noteicēja. Un ir arī tādas sētas, kurām vienmēr braucu garām ar stīvām kājām, cerot, ka arī šoreiz tikšu prom bez cauruma dibenā.

Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Pretvēju mēs varam dabūt gan uz šosejas, gan grants ceļiem. Nosalt mēs varam gan vasarā, gan ziemā. Ar niknu suni mēs varam sastapties gan šosejas malā, gan Pierīgas mežā. Un nekas no tā mūs neatturēs kāpt uz saviem velo.

Mēs visi kādreiz sākām braukt ar velo, tāpēc ka mums tas sagādāja prieku. Kad pēdējo reizi tu treniņā iegriezies kādā jaunā ceļā tikai tāpēc, lai intereses pēc paskatītos, kur tas aizvedīs? Cik bieži esi nodomājis, ka kādreiz vajadzētu aizbraukt paskatīties to muižu, kuru tālumā redzi katru reizi, braucot pa šoseju. Bet atliec to, jo nav laika, jābrauc treniņu. Ai, citreiz, jo negribas kratīties pa grants ceļu ar šosejas velo. Varbūt tev braukšana ar velo ir pārvērtusies par darbu, kas sākas ar “start” pogas nospiešanu, un beidzas ar “finish” pogas nospiešanu. Un pamazām tev sāk apnikt ne tikai ikdienas maršruts, kurā tu zini katru stabu, katru akmeni un katru bedri, bet arī pati braukšana ar velo, jo tajā vairs nav nekā interesanta. Ir tikai cipari, minūtes, stundas, vati un vidējais ātruma rekords. Ar to negribu teikt, ka katru treniņu ir jāpadara par izklaidi. Tas nav iespējams. Bet ar gravel velosipēdu pat ziemas garlaicīgie treniņi kļūst interesanti un aizraujoši. Tuvojoties sezonai, arvien biežāk pārkāpšu atpakaļ uz savu šosejas velo. Bet jau tagad zinu, ka arī sezonā paņemšu savu gravel velo un došos, kur acis rāda.

Vējš pūtīs, suņi ries un mēs turpināsim mīt pedāļus.