Reisā uz Minheni tā arī neiekāpu
Šoreiz raksts top nevis tāpēc, ka es to gribētu uzrakstīt, bet tāpēc, ka vajag. Noteikti daudziem radās jautājums, kāpēc pēkšņi tāds lēmums, tāpēc par visu pēc kārtas.
Rīt Kiršbergā, Austrijā notiks Pasaules Čempionāts MTB maratonā, kas manā šīs sezonas kalendārā bija plānots kā nozīmīgākais starts un lielākais sportiskais notikums. Pēc veiksmīga starta Eiropas čempionātā maijā, kur izcīnīju augsto 12. vietu un līdz ar ko kvalificējos Pasaules čempionātam, viennozīmīgi zināju, ka Pasaules čempionātā 100% startēšu. Tobrīd pat iedomāties nevarēju, ka lēmumu nestartēt.
Atgriežoties no Eiropas čempionāta, mans treneris Romāns Melderis (ar kuru strādāju no 2012.gada sezonas) nostādīja fakta priekšā, ka viņš mani vairāk netrenēs. Man ir tikai mans viedoklis par iemesliem, neesmu dzirdējusi nopietnu otras puses paskaidrojumu, tāpēc atturos no komentāriem. Ir tikai dziļa vilšanās. Sportistam nevar būt lielāka zaudējuma, kā sezonas vidū pirms atbildīgākajiem startiem palikt bez trenera. Psiholoģiski jutos pilnībā sagrauta. Tobrīd sapratu, ka bez trenera tik nopietnam startam pilnvērtīgi nespēšu sagatavoties, bet neatmetu domu par Pasaules čempionātu.
"Cilvēki jums blakus tikai parāda durvis – tas, vai spersiet soli pāri slieksnim, ir jūsu pašu ziņā"
Katram sportistam vajadzētu izvērtēt to, kādu lomu viņš piešķir savam trenerim. Lai arī ko jums cenšas iegalvot, atcerieties vienu – tie ir jūsu sviedri un asinis, kuras paliek trasē, un tāpēc katram sportistam jebkurš nopelns pieder vispirms viņam pašam. Cilvēki jums blakus tikai parāda durvis – tas, vai spersiet soli pāri slieksnim, ir jūsu pašu ziņā.
Pusotrs mēnesis, lai atgūtos no viena smaga starta un sagatavoties nākamajam, kad līdz tam katru nedēļas nogali ir vēl citas sacensības, tostarp Latvijas Čempionāts (LČ) MTB maratonā un LČ ITT, ir ļoti mazs laiks. Maija beigās arī saslimu. Gatavošanās process tika izjaukts pilnībā, bet lielākā problēma bija mana galva un psiholoģiskais stāvoklis. Vienā brīdī likās, ka atmetīšu visam ar roku. Kā ierasts sportiskais gars ņēma virsroku.
Jūnija sākumā uzrakstīju vēstuli Latvijas Riteņbraukšanas federācijai (LRF), ar lūgumu nodrošināt mani ar valsts izlases oficiālo velo formu un piešķirt finansējumu dalībai Pasaules čempionātā MTB maratonā, jo Pasaules čempionātā var startēt tikai valsts izlases dalībnieki. Respektīvi – vari pastāvēt savu valsti, nevis savu klubu. Atbildi saņēmu pāris dienas pirms čempionāta. Nevarētu teikt, ka mani pārsteidza LRF atbilde: „Ņemot vērā, ka 2013.gada sacensību kalendārs, izlašu komandas sastāvi tiek apstiprināti un gada budžetā tiek iekļauti jau gada sākumā, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas budžetā diemžēl nav paredzēti līdzekļi Pasaules čempionātam MTB maratonā sievietēm.”
Mans starts Pasaules čempionātā izmaksātu aptuveni 1000, - Ls. Vai tas ir daudz, vai maz, spriediet paši. Eiropas Čempionāts man izmaksāja aptuveni tik pat, un visu pilnībā sedzu no saviem personīgiem līdzekļiem. Pilnīgi iespējams, ka, ja vēstuli ar lūgumu atbalstīt mani Pasaules čempionātā būtu rakstījusi gada sākumā, es saņemtu finansējumu. Godīgi sakot, es tam neticu. Jo gada sākumā, kad veidoja Latvijas riteņbraukšanas izlasi, nevienam pat prātā nenāca izskatīt manu kandidatūru, neskatoties uz iepriekšējā gada augstiem rezultātiem valsts līmenī un ne tikai.
Esmu pārliecināta, ka situācija būtu savādāka, ja mani lobētu kāds treneris, kurš ir LRF „atdzīts” un kurš uzstātu, ka Latvijā ir nepieciešama arī sieviešu izlase, ne tikai puišu. Nepietiek ar to, ka parādi stabilu sniegumu un Tev arī pieder iepriekšējā gada LČ tituls, un ka regulāri esi starp labākajām top 3 braucējām. Es nenāku no Latvijas sporta skolu sistēmas, kur par Tevi cīnās treneris. Ar riteņbraukšanu sāku nodarboties kā hobiju, un pati ar savu mērķtiecību esmu tur, kur esmu – esmu spējīga braukt kopā ar Pasaules TOP sievietēm, taču tikai „uz savas iniciatīvas rēķina”.
"Es nenāku no Latvijas sporta skolu sistēmas, kur par Tevi cīnās treneris."
Toties saņēmu pateicību no LRF par riteņbraukšanas sporta veida atbalstīšanu un popularizēšanu. Tas, protams, ir patīkami, bet ne motivējoši.
Tiešām ceru, ka LRF un pārējie funkcionāri izrādīs nākotnē lielāku interesi par sievietēm sportā, kā tas notiek visur citur pasaulē. Sievietes sportā netiek vienlīdzīgi novērtētas ar vīriešiem sportā, kaut gan mēs ieguldām tik pat daudz darba un enerģijas kā vīrieši. Salīdzinājumam Anglijas riteņbraukšanas federācija šogad ir uzstādījusi mērķi palielināt sieviešu velobraucēju skaitu vēl par vienu miljonu līdz 2020.gadam.
Man šīs sezonas sapnis šoreiz paliks nepiepildīts, taču tāpēc mēs esam cilvēki, ka varam turpināt sapņot un izvirzīt sev citus, nākamos lielos mērķus. Arī man tāds ir. Jebkura laba sportista viens no panākumu stūrakmeņiem ir spēja nepadoties šķēršļu priekšā, tāpēc galvenais ir apzināties ka, tas kas notiek ar tevi – finansējuma trūkums, trauma, trenera lēmumi - var tevi īslaicīgi novirzīt no mērķa, bet nevar atņemt sapni. Es turpināšanu dzīties pakaļ saviem sapņiem un iesaku to darīt arī jums.
Dream big!
Vēlos būt par piemēru, tiem jauniešiem un jaunietēm, kas baidās uzdrošināties, jo viņiem šķiet, ka nekas nesanāks. Esmu gan sev, gan citiem apliecinājusi to, ka ar darbu un mīlestību pret sportu viss ir iespējams.