Baloise Ladies Tour

Updated: Aug 9




Četru dienu sacensības – Baloise Ladies Tour bija jau trīs dienas pēc manām pirmajām sacensībām Beļģijā. Mans galvenais starts šajā tūrē bija individuālais brauciens jeb ITT, jo bija sagaidāms, ka pārējie visi posmi būs tipiski sprinteru posmu, kuros, visticamāk, būs grupas finišs. Tā kā sprinteru posmi man nav piemēroti, tad tajos mans galvenais uzdevums bija finišēt. Tas bija svarīgi arī tāpēc, lai tiktu līdz ITT startam. Ja grupas braucienos nespētu finišēt, tad man sacensības būtu beigušās, un līdz ITT startam nemaz netiktu.


Prologs jeb pirmā diena


Baloise Ladies Tour sākās ar 3,8 kilometru garu prologu 8.jūlija vakarā. Labi zinu, ka 5-6 minūšu maksimālā jauda nav mana stiprā puse. Prologi vislabāk piemēroti treka tipa braucējām. Tāpēc uz iespaidīgu sniegumu neceru, bet labi apzinos, ka arī šādu distanci varu nobraukt ļoti labi.

Visu dienu neļaujos stresam, bet gan fokusējos uz savu startu. Protams, stress tāpat bija, bet tas noteikti bija ar kārtu mazāks kā pirms pirmajām sacensībām. Prologu biju plānojusi braukt ar TT velo, bet diemžēl nācās to darīt ar šosejas velo. Mierināju sevi, ka uz tik īsu un tehnisku distanci ar šosejas velo tik daudz nezaudēšu. Uzlikām uz mana šosejas velo TT velo priekšējo “ratu” un disku. Pēdējā brīdī, kad nostartēja mana komandas biedrene, uzlikām “guļstūri” uz šoseja velo un devos uz startu. Ripinot uz startu, cenšos būt maksimāli mierīga un nedomāt par rampu. Man, pareizāk, manai galvai, ar to ir īpašas attiecības. Smieklīgākais ir tas, ka mans lielākais stress pirms ITT ir par rampu. Vismazākais stress man ir par to, cik labi es nobraukšu fiziski, jo zinu, ka nobraukšu labāko, ko tajā dienā varēšu.



Sēžot pie rampas un gaidot savu startu, stress sāk uzmākties kā tāds negaidīts negaisa mākonis. Cenšos nomierināties, jo zinu, ka tikai ar mieru un fokusētu uzmanību neizdarīšu kaut ko muļķīgu uz rampas. Pienāk mana kārta. Prātā sev saku “mieru, tikai mieru, tu to vari”. Uzeju uz rampas. Ieklipsēju labo kāju. Pārliecinos, ka mani tur, un klipsēju kreiso kāju. Stāvu. Jūtu, ka tikko sāku satraukties, zaudēju līdzsvaru. Ar gurniem mēģinu sevi iztaisnot. Paliek 30 sekundes un atkal zaudēju līdzsvaru. Nomierinos, atgūtu līdzsvaru uz stāvu. Paliek 10 sekundes un atkal nedaudz zaudēju līdzsvaru. Atskan 5, 4, 3, 2, 1, go. Lai arī pēdējās sekundēs nokustējos, no rampas nobraucu veiksmīgi.

Braucot jutos ļoti labi, spēju izbraukt jaudu, kādu biju plānojusi. Pēc katra pagrieziena sapratu, ka tur zaudēju sekundes, kas tik īsā distancē maksā ļoti dārgi jeb labu rezultātu. Nofinišēju. Paskatos wahoo savu laiku un saprotu, ka esmu nobraukusi ļoti slikti. Ripinos atpakaļ uz starta zonu. Ieraugot Jāni, saprotu, ka patiesībā ir daudz sliktāk kā domāju. Jā, beigās no 136 braucējām esmu tikai 79. Mans laiks 5:50,367. No līderes atpaliku par 39 sekundēm. Tas, ka tik īsā distancē svarīga ir katra sekunde, parāda finiša protokols. Jo šajās 39 sekundēs pirms manis bija finišējušas 78 braucējas.

Manas sajūtas un cipari trasē nemeloja. Es tiešām nobraucu ļoti labi. Izbraucu savas jebkad labākās sešas minūtes. Distanci veicu ar 355w. Jā, noteikti kaut kādu laiku zaudēju tāpēc, ka braucu ar šosejas velo, bet diezgan droši, ka lielāko laiku zaudēju tieši pagriezienos. Protams, ar savu rezultātu nebiju apmierināta. Bēdīgākais jau ir tas, ka spēks man ir, nobraucu ar ļoti iespaidīgiem cipariem, bet ko tas dod, ja zaudēju laiku nevis dēļ kājām, bet galvas.


Distance: 3,8 kilometri

Laiks trasē: 5:50,367

Laiks aiz līderes: 39 sekundes

NP: 355 W

Svars: 62,7 kg

Vieta: 79



Otrā diena



Menu - 8 apļi un 115 kilometri. Starts plkst. 13:30. Sacensību vietā esam divas stundas ātrāk. No 12:15 līdz 13:15 ir komandu “parakstīšanās” jeb komandu prezentācija. Šāda procedūra pirms starta ir katru dienu. Tāda bija arī pirms prologa. Patiesībā šīs divas stundas paiet ļoti ātri. Tu atbrauc, saģērbies, piespraud numurus, aizbrauc uz “parakstīšanos”, un līdz startam jau vairs tikai 30-40 minūtes. Kādas 15 minūtes turpat pilsētā kaut kur mēģini pavizināties, lai iesildītos, un jau dodies uz startu. Pirmās uz starta koridoru dodas jau 15-20 minūtes pirms starta jeb tikko atver starta koridoru, jo visas vēlas būt maksimāli pirmajās rindās, lai pēc tam nebūtu jācīnās, lai tiktu peletona priekšā.

Šī diena man bija visgrūtākā no visām četrām dienām. Noteikti diezgan lielu lomu spēlēja iepriekšējās dienas vēlais starts, jo prologā startēju tikai plkst. 21:01. Mājās bijām stipri pēc pusnakts. Un otrs iemesls – mana vieta peletonā, jo atkal nespēju sevi pierunāt braukt vairāk grupā, un biju peletona aizmugurē. Es varētu paskaitīt, cik reizes visu sacensību garumā uztaisīju 600-700 watu paātrinājumus. Sacensības bija ļoti nervozas. Visu laiku kritieni, nevajadzīgas un bīstamas, straujas bremzēšanas, pēc kurām atkal jāpatērē ļoti daudz spēka, lai tiktu atpakaļ pie grupas. Un jo vairāk peletona aizmugurē esi, jo vairāk spēkus šādās situācijās patērē. Tas pats pēc katra pagrieziena. Vienā no apļiem, uzbraucot uz kārtējā šaurā ceļa, liels kritiens. Pēc tam pilnīgi fiziski jūti, kā peletonā pieaug spriedze. Vienīgi, visos nākamajos apļos kritiena vietā peletons brauca piesardzīgāk. Ātrums nemainīgs, bet visas brauc bez liekiem manevriem. Visu laiku cīnos ar sevi, jo prāts saka, ka vajag braukt uz peletona priekšu, lai netērētu tik daudz liekas enerģijas, bet bailes saka – nē, tūlīt atkal būs kritiens.

Pēdējā aplī tomēr trīs braucējas kaut kā pamanījās aizbraukt atrāvienā. Pārējā grupa visa kopā. Negribot riskēt, es diezgan apzināti pēdējos kilometru braucu aiz grupas, pat nemēģinot karot par vietu peletonā, jo gribēju droši finišēt un viss. Ko maina tas vai tev ir 30., 50. vai 100.vieta?


Pēc sacensībām es jutos gan fiziski, gan emocionāli slikti. Fiziski es biju tik daudz liekas enerģijas patērējusi dēļ savas pozīcijas peletonā. Man sāpēja viss. Kāju muskuļi, rokas, mugura. Slikta dūša un tāds bezspēks, ka knapi uzkāpu pa trepēm uz dzīvokli. Vismaz 40 minūtes vienkārši nogulēju sofā pirms saņēmos aizvilkties uz dušu. Tik slikti, ka pat ēst negribas. Pēc dušas palika labāk un sakopoju spēkus, lai pagatavotu un arī apēstu vakariņas. Labprāt to nedarītu, bet tā kā rīt atkal starts, pie tam divi, tad vajag paēst. Papildus pārgurumu noteikti deva arī tas, ka par maz ēdu un dzēru trasē. Tad, kad esi līdz nemaņai pārgurusi un aizvadījusi smagas sacensības, kuras visu laiku ir uz spēku robežas, ir diezgan loģiski, ka arī emocionāli ir smagi. Otrs iemesls – atkal nespēju ar sevi sarunāt braukt vairāk peletona priekšā, jo tas manu dzīvi padarītu tik daudz vieglāku. Vienīgā doma vakarā bija – es negribu rīt startēt.


Distance: 113,4 kilometri

Vidējais uzvarētājas ātrums: 42,7 km/h

Uzvarētājas laiks trasē: 2h 39min 6sek

Vieta: 116., finišēju 26 sekundes aiz līderes

NP: 241 W

Svars: 62,5 kg


Trešā diena



Pamodos ar to pašu domu, ar kādu iegāju gulēt – es negribu šodien startēt. Un ar tādu pašu noguruma sajūtu, ar kādu vakarā iekritu gultā. Uz sacensībām braucu kā uz kaut kādu piespiedu katorgu. Bez jebkādas motivācijas un entuziasma. Ar vienu vienīgu domu, kā lai finišē?

Ēdienkartē – no rīta plkst. 11:00 grupas starts un 84 kilometri. Pēcpusdienā plkst. 17:00 7,6 kilometru garš individuālais brauciens jeb ITT.

Pirmsstarta rituāls tieši tāds pats kā vakar. Saģērbšanās, parakstīšanās, 15-20 minūšu pavizināšanās turpat ap starta finiša zonu, ripināšanās uz startu. Šoreiz uz startu atripināmies jau kādas 20 minūtes pirms starta, lai, tikko atver starta koridoru, varam ieņemt pirmās rindas. Visa komanda nostājamies gandrīz pašā priekšā, jo arī pārējām komandas braucējām tāda pati problēma – bailes braukt peletona priekšā, kaut fiziski to noteikti varētu darīt vismaz četras no mums piecām.

Stāvot koridorā un gaidot startu, noskaņojums, ja ne baigi uzlabojas, tad vismaz vairs nav ar pilnīgu mīnusa zīmi. Pirms starta stresa līmenis ar kārtu mazāks kā iepriekšējās dienās. Tas nav pilnība zudis, bet nav arī tāds, ko nespētu kontrolēt.

Minūte līdz startam, 30 sekundes līdz startam, 10,9,8….3,2,1.. atskan starta šāviens. Nepaiet ne minūte, kā atkal esmu peletona beigās. Pēc vēl kādām piecām minūtēm redzu, ka arī pārējās manas komandas meitenes turpat, kur es. Pie sevis nosmaidu, ka atkala tāpat kā iepriekšējās dienās, arī laicīgā atbraukšana uz starta neko nedeva.

Temps jau no paša sacensību sākuma augsts, jo sacensības īsas – tikai astoņdesmit četri kilometri. Mana pašsajūta. Patiesībā izcila. Ņemot vērā, cik ļoti slikti jutos vakar vakarā un no rīta. Šis ir vēl viens līdz šim man neatbildēts jautājums – kāpēc ir tā, ka dienās, kad pirms sacensībām jūtos tik slikti, cik vien iespējams, sacensībās jūtos pat ļoti labi. Tā tas nav vienmēr, bet ļoti bieži tā ir bijis.

Sacensības atkal ļoti ātras, ļoti stresainas, daudz bīstamas bremzēšanas, bet vismaz kritieni nebija tik daudz kā vakar. Šodien, kā jau varēja paredzēt, viss peletons atbrauks kopā. Tā arī bija, tāpēc, zinot, ka pati finiša taisne noteikti būs ļoti haotiska, aizbraucu uz peletona beigām, lai droši nofinišētu. Šoreiz man tas atmaksājās, jo aptuveni 300-400 metrus pirms finiša milzīgs kritiens. Braucot cauri kritienā tikušajām meitenēm, sajūta kā braucot cauri kara zonai. Visas balsī kliedz un raud vai nu no sāpēm, vai arī šoka. Tā kā kritiens bija tik liels un tik tuvu finišam, tad visām mums, kuras finišēja pirmajā lielajā grupā, iedeva vienu finiša laiku.

Pēc finiša atbraucu pie komandas ar platu smaidu. Ne miņas no tā prāta un emocionāli negatīvā stāvokļa, kāds man bija no rīta. Biju apmierināta ar savām sacensībām, jo fiziski jutos ļoti labi, kas man deva pārliecību pirms ITT starta. Šodien, lai arī tāpat vairāk dzīvojos peletona aizmugurē, jutos jau drošāk un arvien vairāk spēju pietaupīt spēkus un pēc katra pagrieziena nevajadzēja “raut” pāris simtus metrus garu sprinta finišu , lai tiktu atpakaļ peletonā.

Atliek paēst, atpūsties, lai jau pēc pāris stundām kāptu startētu ITT.


Distance: 84 kilometri

Vidējais uzvarētājas ātrums: 43,32 km/h

Uzvarētājas laiks trasē: 1h 56min 21sek

Vieta: 96., visām viens finiša laiks

NP: 241 W

Svars: 62,5 kg



Trešās dienas ITT starts




Sākumā bija paredzēts, ka ITT distance būs 11,6 kilometru gara, bet sacensību organizatori noīsināja trases daļu gar kanālu, kur tā vijās cauri koku alejai, jo prognozēs atkal solīja lietu un vēju. Beigās ITT bija tikai 7,6 kilometri. Forši? Nē. 7 kilometru ITT vien tāds garāks prologs ir. Nav īsti pateicīga distance klasiskiem individuālā starta braucējiem. Bet kā ir, ir. Fokusējos uz to, ka tāpat būs grūti un tāpat būs jābrauc, cik vien ātri spēju.

Sākotnēji lietu solīja dienas pirmajā pusē, kad mums bija grupas brauciens, bet sāka līt tikai pēcpusdienā. Tā kā trasē tikai viens pagrieziens un viens roundabouts, tad lietus noteikti nebūs izšķirošais faktors. Jā, iespējams, ja cīņa ir par pāris sekundēm vai sekundes simtdaļām, tad tam, vai startē sausā laikā vai slapjā, var būt nozīme. Es startēju, kad vēl lija, bet pēdējās braucējas jau startēja praktiski pa pilnīgi sausu asfaltu.

Pēc grupas finiša līdz manam ITT startam bija nedaudz vairāk kā 4 stundas. Laiks pietika, lai lēnām paēstu komandas sagatavotās pusdienas – makaronus ar pesto un salātiem. Mierīgi turpat visas kopā zem telts palaiskotos, nedaudz atslēgu domas un prātu, un pēc tam jau ģērbtos un sildītos startam. Pirms sildīšanās katra mazliet “nolien savā stūrī”. Man tas ir svarīgi, jo vajag pārslēgt prātu no relaksēta režīma uz sacensību režīmu. Es to darīju mašīnā, izstiepjoties uz aizmugurējā sēdekļa un klausoties mūziku.

Pēc tam jau pilnīgs fokuss uz startu. Saģērbos. Uzkāpu uz trenažiera. Sāku sildīties. Sildoties pārējā pasaule un apkārtējie it kā pazūd. Skaidrs, ka visi turpat apkārt vien ir. Blakus komandas meitenes sildās. Dažas klausās mūziku austiņās, dažas skaļi. Man patīk, ka galva ir tīra un pilnībā varu koncentrēties savam startam, tāpēc mūziku neklausos. Lai arī jau viens grūts starts bija no rīta, pašsajūta laba. Jā, protams, sagurums jūtams, bet tāds, visticamāk, ir visām. Noīsinu pāris intervālus, jo jūtu, ka būs par daudz. Ķermenis ir atmodies, pirmie sviedri jau dabūtu pēc ramp up, sajūtas saka, ka esmu iesildījusies un gatava startam. Sildīšanos šoreiz beidzu vēlāk kā citās reizēs, jo starts burtiski 30 metru attālumā. Un tā kā ārā līņā, negribu atdzist. 10 minūtes pirms starta nokāpju no trenažiera, uzvelku ķiveri, cimdus, ieslēdzu wahoo un ripinos uz startu. Esmu pilnīgi mierīga, fokusēta un pārliecināta. Protams, neliels stress ir, bet, ja tā nebūtu, tas nebūtu nedz normāli, nedz labi. Man neliels stress pirms starta ir vajadzīgs, lai ķermenis būtu gatavs darbam.

Pie starta rampas sēžu koncentrējusies un mierīga. Satraukums joprojām tieši vajadzīgajā devā. Nākamajai uz starta rampas jākāpj man. Uzeju, ieklipsēju labo kāju, pārliecinos, ka mani tur, un klipsēju iekšā arī kreiso kāju. Nopriecājos, ka šoreiz puisis tur daudz labāk kā prologā. Stāvu. Kaut kādā brīdī zaudēju līdzsvaru, sakārtojos atpakaļ un stāvu. Atliek 10 sekundes. Joprojām mierīga un pat priecīga, ka šoreiz bez liekām kustībām un stresa varu nostāvēt. Atskan 5… un nē, jūtu, ka atkal sāku stresot, ka tik nezaudēju līdzsvaru. 4, 3, 2….. un uz viens zaudēju līdzsvaru un izklipsēju savu atspēriena kāju un pēc tam arī otru. Te es varētu salikt kādus 100 facepalms. Skaitītājs pagaida, kamēr esmu ieklipsējusi vismaz vienu kāju, un noskaita “go!”. Te vēl kādi 200 facepalms. Noripoju no rampas un ieklipsēju arī otru kāju. Beidzot notika tas, no kā es visvairāk baidījos. Es tiešām izklipsējos pēdējā sekundā. Nenormālas dusmas un kauns pašai par sevi.

Pirmajās minūtēs mēģinu atgūt to, ko zaudēju uz starta. Skaidrs, ka ne tā saprātīgākā stratēģija, tāpēc nomierinos, ieeju savā tempā un braucu savā ITT režīmā. Vietām jauda nedaudz zemāka, kā es gribētu, bet tajā pašā laikā lielāko trases daļu spēju noturēt pat lielāku jaudu, kā plānoju. Prātā sadalu distanci līdz pagriezienam. Tieku līdz pagriezienam, pasaku sev – atlikusi tikai puse, pēdējā taisne un finišs – tagad, cik vari, tik griez. Tieku līdz atzīmei pēdējais kilometrs. Esmu uz savas spēju robežas, ka liekas tas pēdējais kilometrs velkas mūžīgi. Mēģinu saskatīt caur pieri finiša līniju, neredzu. Atceros, ka prasīju Mūsiņam, kurš kopā ar DS mašīnā aiz manis – “cik vēl līdz finišam?”. Pēc tam attapos, ka viņi taču mani nedzird, jo, lai viņi mani dzirdētu, man jānospiež mikrofona poga, kura man aizbāzta aiz krekla. Omg. Man bija ielikta austiņa tikai, lai dzirdētu, ko man saka. Beidzot kādus 150-200 metrus priekšā ieraugu finiša arku. Un padomāju – ko?? Vēl tik tālu?!

Pēc finiša mani sagaida DS. Prasu, vai redzēja, kā es izpildījos uz rampas. Jā. Redzēja. Neskatoties uz to, DS apmierināts un saka, ka esmu pirmā, kura pabrauca zem 10 minūtēm un ka pašlaik vispār esmu pirmā, un ka man jāiet uz “hot seat”. Es zināju, ka nobraucu labi, bet galvā vienīgais, par ko spēju padomāt, bija mana sasodītā notizlošanās uz rampas, kas man stabili maksāja vismaz 10 sekundes. Vismaz.



Beigās ITT paliku 21. no 122 braucējām. Tieši 1 vietu aiz “prize money”. Ja vien nebūtu izklipsējusies uz rampas, es būtu stabili TOP15, bet visticamāk, ka TOP10, kas būtu ļoti cienījams rezultāts, ņemot vērā pirmā divdesmitnieka braucējas. Smieklīgākais, ko es ievēroju, rakstot šo rakstu, ka arī ITT es paliku tieši 39 sekundes aiz līderes Lisa Klein. Tik pat daudz cik prologā.

Pēc ITT finiša man bija divējādas sajūtas. No vienas puses es guvu pārliecību, ka varu konkurēt ar profesionālām braucējām un varu uzrādīt labu rezultātu tik augsta līmeņa sacensībām, no otras puses, manu gandarījumu, protams, sabojāja mana izklipsēšanās uz starta rampas, kas neļāva man uzrādīt tādu rezultātu, uz kādu biju spējīga.



Distance: 7,6 kilometri

Vidējais uzvarētājas ātrums: 49,2 km/h

Uzvarētājas laiks trasē: 9min 16sek

Mans laiks trasē: 9min 55sek (39 sekundes aiz līderes)

Vieta: 21

NP: 319 W

Svars: 62,7 kg



Ceturtā un pēdējā diena


Ēdienkartē – 121 kilometrs. Sākumā aptuveni 50 kilometru garš lielais aplis, kur ne tikai Beļģijas tipiskie pauguri, bet arī vairākas bruģa sekcijas. Pirmā bruģa sekcija bija visgarākā – 1,9 kilometrs. Lielajā aplī bija vēl četras bruģa sekcijas 100 līdz 450 metru garas. Tālāk mēs iebraucam mazajos apļos. Mazajos apļos sešas reizes bija viena 450 metrus gara bruģa sekcija. Un arī šodien, kā jau sagaidāms, bija grupas finišs.



Pirmsstarta rituāls tāds pats kā visas iepriekšējās dienas. Jau sildoties jūtu, ka šodien jānobriest grūtai dienai. Sirds neatsaucīga, tāpat arī kājas. Uz startu atripinos bez steigas, bet ne arī pēdējā. Trases sākums pa šaurām pilsētas ielām, tālāk jau pa platākām šosejām. Līdz ar to ātrums visu laiku liels. Manas pirmsstarta sajūtas bija pareizas. Jutos sliktāk no visām dienām. Pirmajās sacensībās man bija ar kārtu grūtāk, jo daudz enerģijas tērēju lieki, bet tad man bija, ko tērēt. Pēdējā dienā man šādas greznības nebija, līdz ar to centos maksimāli braukt peletonā. Šodien jau jutos daudz drošāk peletonā. Kaut tāpat vairāk biju peletona beigās, tad vismaz ne pāris desmit metrus aiz peletona, bet tiešām peletonā, līdz ar ko pēc katra pagrieziena patērēju daudz mazāk spēkus.

Arī šodien peletona aizmugurē man tā pati kompānija, kas visas iepriekšējās dienas. Es, manas komandas meitenes, pāris stipras pasaules un kontinentālo komandu braucējas, lai cik tas dīvaini neizklausītos. Tostarp spēcīga braucēja no Jumbo Visma, kurai pateicoties, pēc kritiena pirmajā garajā bruģa sekcijā, tikām atpakaļ peletonā. Arī Mieke Kroger (Team Coop – Hitec Products), kura ir ļoti stipra braucēja. Un vēl citas pasaules tūres un spēcīgu kontinentālo komandu braucējas. Nē, tā nebija komandas taktika, jo ļoti skaidri redzams, kuras braucējas speciāli dzīvojas pa peletona aizmuguri, lai taupītu spēkus uz finišu, un kuras tur atrodas tāpēc, ka nejūtas droši.