Atskats uz 2013. gada sezonu

Pienācis brīdis, no kura pagājušogad sākās mana 2013.gada sezona – decembris. Rudens. Ziema. Tas ir laiks, kad atskaties uz aizvadīto sezonu, analizē, kas bija labi, kas ne tik labi, ko varēji darīt savādāk, ko darīsi savādāk, sāc domāt par nākamās sezonas mērķiem, atsāc regulārus treniņus, un meklē sevī motivāciju, lai būtu psiholoģiski gatava garajam, dažkārt garlaicīgajam ziemas darbam, kura augļus redzēsi tikai pēc pusgada.

Ik vienam sezonā ir kāpumi un kritumi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Atskatoties uz 2012. gada rudeni, kad sāku gatavoties 2013. gada sezonai, jāsaka, ka uzsākt nopietnu gatavošanos nebija viegli. Likās, ka atpūta vispār nav bijusi un nevarēju uzsākt sistemātiskus treniņus. Bija 2 nedēļas, kurās brīvas dienas, kad vispār netrenējos, bija 5 vai 6, nedēļas nogalēs visās bija treniņi. Tie nebija intensīvi un ar kādu konkrētu mērķi, bet bija. Uzskatu, ka nevar vairākas nedēļas nedarīt pilnīgi neko, lai pilnībā nezaudētu formu un lai ķermenim nav šoks, ka pēc tam, kad tam gandrīz katru dienu 10 mēnešus no vietas bijusi intensīva slodze, pēkšņi to uz vairākām nedēļām „noliek pa bremzēm”. Daudzi iespējams man oponēs, bet katrs dara tā, kā viņš jūtas vislabāk. Arī noskaņojums man ir daudz labāks, ja kaut minimāli, bet kustos. Lūk, tad pagājušajā rudenī iešūpošanās nebija viegla - it kā regulāri trenējos, bet bez īpaša prieka. Pēc darba dienas, vakaros negribējās kāpt uz veloruļļa. Pēc agrajiem darba dienu rītiem un vēlajiem vakariem, kuros 5 dienas jau biju veltījusi treniņiem, sestdienas rītos modos ar pamatīgu noguruma sajūtu un gribējās vienkārši atpūsties, bet tā kā tās bija divas vienīgās nedēļas dienas, kad vari pilnvērtīgi trenēties, vienalga sestdienas rītā plkst. 7:00 cēlos, brokastoju, ģērbos un braucu treniņā. Tādā „robota” režīmā pagāja viss novembris. Kā es tam tiku pāri? Nekādu brīnumzāļu tam nebija. Te drīzāk noder teiciens - darbs dara darītāju. Kāpu uz velo ruļļa vienu rītu, otru rītu, vienu vakaru, otru vakaru, vienu nedēļu, otru nedēļu un pēkšņi vienā no rītiem tu saprotu, ka esi atguvusi „klikšķi”! Tu redzi, zini un saproti, kāpēc to dari. Tu esi pavisam droša un pārliecināta, ka tu gribi kļūt stiprāka un gribi būt vēl labāka, un tu zini, ka tieši tāpēc tu to dari. Tu atkal gūsti baudi no bezspēka, kāds tevi pārņem pēc treniņa, kurā spēji pārkāpt jauniem limitiem. Tu ar smaidu atgriezies mājās pēc 5 pavadītām stundām uz velo, kuru laikā esi pārsalusi, cīnījusies ar vēju, salu vai lietu, gribējusi pat brīžiem velo mest grāvī, bet beigās saņēmusi savu ik nedēļas endorfīna devu un prieku par padarīto. Un pirmdienas vakarā, sēžot uz velo ruļlā, jau gaidi nākamo nedēļas nogali, kad atkal varēsi mīt ārā un izdzīvot visas iepriekšējās nedēļas nogales emocijas.

Decembrī par motivācijas trūkumu vairs nevarēju sūdzēties, jo bija skaidrs, ka startēšu Eiropas MTB maratona čempionātā. Bija mērķis, kam gatavoties un kam sevi motivēt. Pie kam janvārī bija ieplānota pirmā nometne Spānijā. Tāpēc decembrī treniņi tika strukturēti mērķtiecīgi, lai Spānijā būtu gatava nopietnam darbam.


Janvārī sekoja nometne. Jāsaka, ka man nepaveicās ar laika apstākļiem. Gandrīz katru dienu lija un pūta ļoti spēcīgs vējš. Bet Latvijā tobrīd bija aukstākā ziemas nedēļa un ārā mīt tiešām nevarēja. Tā ka, Spānijā tomēr bija labāk. Spānijā man bija ieplānotas tikai 7 treniņu dienas, tāpēc neizlaidu nevienu treniņu un braucu arī pa spēcīgu lietu. Treniņi izrādījās grūtāki, kā tie izskatījās uz papīra. Pirmā nometne ar PowerMeter un pirmie treniņi ar to reālos apstākļos. Bija treniņi, kad nevarēju izdarīt visu, kā vajadzēja. Tādos brīžos sāk parādīties šaubas un zūd pārliecība par saviem spēkiem. Tu sāc domāt – es tik daudz trenējos, bet stiprāka nekļūstu, esmu vājākā nekā pagājušo gadu šajā laikā. Un te savu valsi sāk griezt iekšējie dēmoni. Tā gribējās, lai tajos brīžos ir blakus treneris, kas tev pasaka, ka viss ir pareizi, ka tā tam jābūt, ka katru dienu nevar būt arvien labākā formā, un ka sagurums un formas kritums pēc tik liela darba ir normāli. Man nebija treneris, kas spētu mani motivēt psiholoģiski. Man šiem brīžiem bija jātiek pāri pašai. Pašai bija jāmācās caur savu pieredzi, sevis un treniņu procesa analizēšanu. Dažreiz ir ļoti svarīgi, ka tev blakus ir kāds, kas izvērtē situāciju no malas. Toties tagad zinu – tādas dienas, kad kājas negriežas, kad pulss nekāpj, kad viss liekas slikti, bija, ir un būs. Tā ir neatņemama treniņu procesa sastāvdaļa. Svarīgais šeit ir to saprast un spēt izanalizēt ar prātu, kāpēc tas tā ir.

Atgriežoties pie janvāra un Spānijas, treniņu process bija uzņēmis pamatīgus apgriezienus un likās, ka laiks lido. No Spānijas atgriezos ar labi padarīta darba sajūtu. Izdarīju visu, kā plānots, kaut brīžiem likās, ka neizdarīšu ne pusi no plānotā.


Februāris un marta pirmā puse pagāja uz velo ruļļa, slēpēm un nedēļas nogalēs minu ārā.

Marta otro pusi un Lieldienas pavadīju Spānijā, nometnē, kur ārējie apstākļi ieviesa savas korekcijas un viss negāja pēc plāna. Pēc aizvadītām ļoti labām 1.5 treniņu nedēļām saslimu. Saslimšanas iemesls – saaukstējos. Bija treniņi, kuros izliju līdz pēdējai vīlītei un mājās atgriezos nosalusi. Pie lielām slodzēm, kad ķermenis jau tā visu laiku tiek pakļauts stresam, šādi papildus stresi kā lietus, vējš, aukstums, to tikai palielina. Nogulēju 3 dienas neko nedarot. Visi brauc treniņā, bet tu guli bez spēka un tikai noskaities. Trakākais, ka saprotu, ka plānotais treniņu grafiks ir izjaukts un ka nevarēšu atsākt no vietas, kur beidzu.

Šādas situācijas iemāca, ka jābūt gataviem koriģēt savu treniņu plānu, jo var būt apstākļi, kurus nekādi nevarēsiet ieplānot vai izvairīties no tiem. Neviens sportists nepriecājas par „piespiedu brīvdienām”! Neviens. Ķermenis ir gudrs, un viņš mūs apstādina, ja paši to nemākam. Man parasti pēc šādām „piespiedu brīvdienām” ķermenis ir atpūties, lai arī pašsajūta slimojot ir ļoti slikta. Vienīgi jāapzinās, ka treniņus nevari atsākt no vietas, kur beidzi un ka treniņu plānu ir jākoriģē pēc šādas „atpūtas”.


Pēc Spānijas pavasara nometnes, aprīļa otrajā pusē treniņus veltīju tam, lai organisms atjaunotos un būtu gatavs pirmajām sezonas sacensībām. Parastais sacensību stress pirms pirmajām sezonas sacensībām ir divtik liels, jo nezini, cik stipra pati esi, cik stipras ir konkurentes, un viss liekas kā pirmo reizi. Tajā pašā laikā ir saviļņojums un adrenalīns burtiski iet pāri malām, un tu nevari sagaidīt starta šāvienu.

Jau vairakkārt esmu teikusi, ka aizvadīju savu izcilāko sezonu. Bet, vai viss izdevās? Vai izdevās sasniegt visus uzstādītos mērķus? Vai esmu apmierināta? Ko būtu darījusi savādāk?

Daudz kas izdevās labāk nekā plānots. Eiropas čempionāts bija viens no maniem 2013. gada svarīgākajiem startiem, jo pirmo reizi uz starta līnijas stāvēju kopā ar Eiropas un pasaules labākajām riteņbraucējām. Mans mērķis bija iebraukt top 20. Patiesībā man tikai nedaudz pietrūka līdz top 10. Izcīnīju 12. vietu, līdz ar ko kvalificējos Pasaules čempionātam, kas manā kalendārā bija paredzēts kā pats nozīmīgākais 2013. sezonas starts.

Esmu gandarīta, ka izdevās sasniegt visus klusībā nospraustos mērķus – aizstāvēju savu čempiones titulu braucienā ar atsevišķu startu (ITT), izcīnīju savu pirmo Latvijas MTB maratona čempiones titulu, pirmo Latvijas velokrosa čempiones titulu, uzvarēju MTB maratonā Mārupē, un atvedu zeltu no Tartu MTB maratona. Sezonu noslēdzu ar ne mazāk skaistām uzvarām – uzvaru Haanja 100 un uzvaru Pļaviņu MTB maratonā.

Vienu mērķi neizdevās realizēt – iebraukt Pasaules čempionātā MTB maratonā top 20, jo uz Kiršbergu vispār neaizbraucu. Par iemesliem, kāpēc tajā nepiedalījos, jau esmu rakstījusi iepriekš. Negribu atkārtoties, tikai varu pateikt, ka man tiešām žēl, ka tur nebiju.

Te es arī nonāku pie tā, ko būtu darījusi savādāk. No otras puses, tagad tā ir tikai spriedelēšana, kā būtu, ja būtu. Un tomēr, ja man tiktu dota otra iespēja, es būtu braukusi uz 2013. gada Pasaules čempionātu Itālijā grupas braucienā šosejā un braucienā ar individuālo startu. Skaidrs ir viens, ka jūnijā braukt uz pasaules čempionātu MTB maratonā nebiju ne psiholoģiski, ne fiziski gatava, tāpēc tur nav ko nožēlot, bet, saprotot, ka nestartēšu 2013. gada sezonas nozīmīgākajās sacensībās, man vajadzēja nolikt jaunu lielo mērķi. Vismaz vajadzēja apsvērt šādu iespēju, un tad jau tālāk pieņemt lēmumu, vai koncentrējos uz kaut ko lielu, bet sezonas sākumā neplānotu, vai pieturos pie sākotnējā sacensību kalendāra. Kad to sapratu, tad jau bija par vēlu, lai nopietni sagatavotos un aizbrauktu uz PČ šosejā savā labākajā formā.

"Ja man tiktu dota otra iespēja, es būtu braukusi uz 2013. gada Pasaules čempionātu Itālijā"

Kāpēc jau sezonas sākumā nebiju ieplānojusi PČ šosejā? Tam bija vairāki iemesli un argumenti. Pirmkārt, sezonas sākumā uzliktie mērķi jau tā likās ambiciozi. Otrkārt, sezonas kalendārs bija pilnībā noslogots. Visā sezonā man bija tikai 2 (!!!) brīvas nedēļas nogales – viena maijā, otra jūlijā. Treškārt, apzinājos, lai sasniegtu kaut cik ievērojamu rezultātu PČ ITT – iebrauktu top 20, man būtu vēl stipri jāpieliek. Savukārt grupas braucienā man nav pieredzes. Līdz PČ grupas braucienam man būtu bijis tikai viens starts šosejas grupas braucienā – Vienības brauciens. Ar to nu būtu stipri par maz. Turklāt, lai izbrauktu ārpus Latvijas un iegūtu lielāku pieredzi, man ne tikai būtu nopietni jāpārkārto savu sacensību kalendāru, bet arī jādabū finansējumu, jo pašai tādu līdzekļu man nebija. Izsvēru „par” un „pret”, un sapratu, ka, ja neesmu gatava trenēties mērķtiecīgi ITT un grupas braucienam šosejā PČ, tad ideju par PČ šosejā man jāatmet. Domāju, ka nebūtu iespējams pilnvērtīgi gatavoties un parādīt savu labāko rezultātu MTB un tikpat pilnvērtīgi sagatavoties PČ šosejā. Bija jāizdara izvēle. Es izvēlējos - LČ ITT, LČ MTB maratonā, LČ krosā, MTB Tartu maratonu, MTB Mārupi.

Es nenožēloju savu izvēli, bet nožēloju, ka nemainīju savu lēmumu par PČ ITT. Ja būtu jūnijā pieņēmusi lēmumu startēt PČ šosejā un tam gatavojusies, domāju, ka būtu aizbraukusi labā formā uz PČ, un tas nebūtu traucējis labi nostartēt arī pārējās svarīgajās šīs sezonas sacensībās – Mārupē un Tartu. Es skaidri apzinos, ka nevarētu konkurēt ar top 20 elites braucējām ITT, tāpat arī šosejas grupas braucienā, bet tā būtu neatsverama pieredze un viens no maniem lielākajiem sapņiem – startēt kopā ar Pasaules labākajām riteņbraucējām.

Noslēgumā gribu pateikt, ka man tiešām bija lieliska sezona, par kādu tikai varēju sapņot. Par veiksmīgo 2013. gada sezonu un maniem sasniegumiem man paldies jāsaka gan savai komandai – MySport Stevens, gan mehāniķim, gan sponsoriem, gan trenerim, gan līdzjutējiem, gan radošajai komandai. Un lielākais paldies par izturību, pacietību, atbalstu, ieguldīto laiku, enerģiju, ticību man jāsaka Jānim Mūsiņam. Cilvēkam, bez kura tik veiksmīga sezona nebūtu iespējama.

  • Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa