• Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa

2013. gada sezona oficiāli atklāta!

Vakar 21. aprīlī, Ventspilī bija šīs sezonas „atklāšana” – mans pirmais 2013. gada starts. Šosezon arī pirmais pjedestāls un pirmais līderes krekls!

Īsā versija


Kompānija pati pozitīvākā, noskaņojums ideāls, pašsajūta lieliska, jaunais velo lido (nav nemaz ...gandrīz nemaz... jāmin pedāļus), jaunā „darba forma” ļoti skaista, trase piemērota man, nenomaldījos, kāja „gāja” labi, trasē jutos ļoti labi, atbraucu ātrāk par citām meitenēm, komanda otra ātrākā, palaistījos ar šampanieti (Lija vēlreiz piedod). Par mazajām ķibelēm garajā versijā :)

Pirmssacensību nedēļa


Kopš Spānijas nometnes pagājušas 10 dienas. Šoreiz atjaunošanās periods bija garāks, līdz ar ko arī psiholoģiski vēl nebiju līdz galam gatava sacensībām. Tā kā vēl ceturtdien viss liecināja, ka ķermenis vēl nav atjaunojies, tad piektdien bija paredzēta brīvdiena, bet sestdien īss aizmotors un svētdien sacensības. Plāns mainījās. Piektdien day off vietā bija sacensību režīma 3h treniņš un sestdien tāds pats tikai īsāks – 2 h. Tas nāca par labu! Jau piektdienas treniņā pulss kāpa un reaģēja uz katru kustību, sestdien tāpat. Man tas ir pirmais rādītājs, ka esmu atpakaļ formā. Urrā!


Sacensību dienas rīts


Modinātājs 6:00, gultas pamešana 6:15, duša, brokastis 6:45, izbraukšana 7:30. Uz sacensībām braucu kopā ar lielisko Mūsiņu, burvīgo Lejiņu un fantastisko Flakšu ģimeni – Ligitu, Mārtiņu un Egonu. Šāda kompānija ir labākais „antistresa līdzeklis” un pozitīvisma lādiņš. Sacensību rīts sācies brīnišķīgi.


Sveika, Ventspils!


Sajūtas pirms pirmajām sacensībām ir grūti aprakstīt, tās ir jāizdzīvo. Un noteikti katram tās ir savādākas, bet es tās pielīdzinātu milzīgam adrenalīna sprādzienam, jo sajaucas kopā satraukums, sajūsma, enerģija, neziņa, cerības, šaubas un pārliecība. Atmosfēra ļoti pozitīva.

To rada saulainais laiks kopā ar iepriekš aprakstītajām emocijām. Tam visam vēl klāt nāk atkal satikšanās prieks – gan ar saviem komandas biedriem, gan konkurentiem. Jūtams, ka visi viens otru vēro un noteikti klusībā mēģina saprast, cik nu katrs pats būs spēcīgs un cik šogad spēcīgs būs viņa konkurents. Protams, parastais rituāls – velo izkraušana no auto, numura uzlikšana, dzēriena sajaukšana, želeju pārskaitīšana, iesildīšanās.

"Sajūtas pirms pirmajām sacensībām ir grūti aprakstīt, tās ir jāizdzīvo."

Man parasti pirms starta ir mandrāža, ar visu no tā izrietošā. Šoreiz tā bija tieši vajadzīgajā devā. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka šīs man ir treniņu sacensības, varbūt tāpēc, ka, braucot uz sacensībām, guvu pozitīvas emocijas, varbūt tāpēc, ka citas emocijas ņēma virsroku – sajūsma par jauno 29eri, prieks par jauno un tiešām skaisto formu, satikšanās ar visiem jaunajiem komandas biedriem.


Starta šāviens

Patīk Veloprofa organizēto sacensību starta koridoru iedalīšana pēc spējām. Tas ir, katrs novērtē savu distancē pavadāmo laiku un savas spējas, un ieņem koridoru pēc tā, kā viņš sevi novērtē. Šoreiz necenšos laicīgi ieņemt starta koridoru, atbraucu 5 – 7 min pirmsstarta, iekārtojos pirmā koridora beigās, apsveicinos ar apkārt stāvošajām meitenēm un gaidu starta šāvienu.


Sacensības sākušās


Starts tiek dots pret Lemberga hūtes klanu, kurā nedaudz jāuzbrauc augšā un tad iebraucam taciņā. Skaidrs, ka kalns ir plats, bet taciņa šaura. Izveidojās 6 minūšu ilgs pudeles kakls. Apskatos apkārt, konstatēju, ka visas meitenes turpat kopā ar mani. Tātad stresam nav pamata. Saprotu, ka par situāciju jāuztraucas puišiem, ja visi sacensību līderi un ātrākie nav piebraukuši kopā pie taciņas un tikuši uz tās kopā.

Tieku arī es līdz takai. Sāku braukt, pēc aptuveni 700 metriem uz kaut kā uzsitu aizmugurējo ratu, un atskan sprādzienam līdzīgs troksnis, kas nepārprotami nāk no mana velo. Tā mirklīgā vilšanās sajūta – ak, nē!!! Tikai ne to!! Nu ne jau pirmajā kilometrā!! Apstājos, pataustu aizmugurējo riepu – hmm, cieta. Tas labi. Uzlecu uz velo un turpinu braukt. Pa to laiku man garām aizbrauc Lija un vēl pāris meitenes. Nodomāju, saķeršu. Galvenais bez panikas un stresa. Troksnis? Izrādās sēdeklis uz augšu, ērti nav, bet braukt var.

Sākums pa takām, apdzīšanas iespējas mazas. Joprojām pārliecība, ka saķeršu bēgles. Ha, vizinoties aiz citiem pa takām jau aptuveni 10 minūtes, piezogas neliels stress, ka saķert bēgles varētu būt jau pagrūti. Pirmajā platākajā vietā, kur parādās iespēja droši apdzīt priekšā braucošos, to arī izdaru un pārslēdzos uz nopietnu sacensību režīmu. Paskatos savā „datorā” un redzu, ka jau pagājušas 25 + minūtes, no kurām pēdējās 10 minūtes esmu braukusi uz max, bet Liju vēl neredzu. Aptuveni 27. minūtē arī panāku Liju. Kādu laiku pa takām braucu aiz viņas.

Sēdeklis pēc vēl viena sitiena ir uzsists vēl vairāk uz augšu. Tagad ir patiešām neērti. Ērtākā pozīcija ir braukt kājās. Tiekam līdz betona seguma taisnei. Nolemju, ka te ir iespēja aizbraukt. Dabūju nelielu pārsvaru. Tas man ir svarīgi, jo saprotu, ka līdz starta/finiša zonai atlikuši tikai kādi 5 km. Tur ceru, ka kāds man saskrūvēs sēdekli. Gribu iegūt nelielu pārsvaru pār Liju, lai nedotu viņai iespēju atkal aizbraukt tālu prom. Iebraucu starta finiša zonā, bet nevienam nav atslēgas. Labi, ka Mūsiņš spēj sniegt „tehnisko palīdzību” pat esot uz kruķiem. Sēdekļa noregulēšanas metode „pa vecam” – sitiens ar spēku! Nostrādāja. Tikai tagad sēdeklis par daudz uz leju, bet ar katru lielāku sitienu ar pakaļējo ratu, tas braucot atlēca atpakaļ līdz savai pareizajai pozīcija, un ar pēdējo sitienu pavirzījās atkal par augstu. Bet tad jau bija atlikuši tikai pāris km līdz finišam.

Kopsavilkums


Jutos ideāli. Par savu jauno Stevens 29er velosipēdu esmu sajūsmā. Ieteiktu visiem izmēģināt 29eri!!! Tā ir bomba :)

​Skaidrs, ka ne tikai jāplāno vairāk treniņus mežā, lai uzlabotu savu pārliecību uz jaunā velo un tehniskās prasmes, bet arī jānovērš sēdekļa niķi.

Vēl viena lieta – pedāļus tomēr jāpievelk daudz stingrāk, savādāk kratoties pa takām, minoties caur smiltīm, ik pa laikam pazaudēju pedāļus. Vienmēr pievilku pedāļus maksimālu viegli, jo nekad nevarēju izklipsēties. Nesapratu, kā citi to izdara tik elementāri. Tagad saprotu – vaina nebija manī, bet gan laikam jau pakalpojušies pedāļos un iespējams arī padilušos „klītos”. Jauni XTR pedāļi ir vienkārši fantastika! Nekad nebūtu domājusi, ka tik ātri un precīzi var izklipsēties un ieklipsēties.

Visbeidzot, sacensības parādīja, kur ir manas stiprās puses, un uz ko vēl treniņos būs jāliek akcentus. Priekšā vēl daudz sāpīgu treniņu.

Trenējamies un tiekamies nākamajās sacensībās!