2'716 vārdi par XCM Eiropas Čempionātu
Gatavošanās EČ
Gatavošanās sākās jau novembrī. Lai dažādotu treniņus un gūtu arī psiholoģisku gandarījumu no treniņiem, tad apjoma darbu veicu arī slēpojot. No 20.janvāra līdz 27.janvārim aizvadīju pirmo nometni Spānijā, kur astoņās dienās nobraucu 1 110, 43 kilometrus un kopā treniņos aizvadīju 41 stundu. Pirmo reizi visi treniņi tika plānoti balstoties uz jaudu, nevis pulsu. Februārī un martā lielākais treniņu apjoms tika izdarīts uz ruļļa, un vismaz 1 reizi nedēļā (nedēļas nogalēs) minu ārā. No 22. marta līdz 13. aprīlim treniņus aizvadīju Spānijā. Atgriežoties no Spānijas, vienu nedēļu pavadīju active recovery režīmā un nākamajā nedēļā jau sāku gatavoties pirmajam 2013. gada sezonas startam. Pirms Eiropas čempionāta Latvijā paspēju startēt 3 sacensībās, kurās galvenais mērķis bija uzvilkties uz Eiropas čempionātu. Tuvāk nākot svarīgākajiem sezonas startiem, arī treniņus jātuvina sacensību režīmam.
EČ loģistikas plānošana
Sākotnēji bija plānots turp doties ar mašīnu, lai spētu aizvest līdzi visu nepieciešamo – velosipēdu, rezerves ratus, instrumentus, rulli, izbrauktu trasi pirms sacensībām, un lai sacensību dienā trasē man ir savs cilvēks, kas padotu dzērienus un spētu sniegt palīdzību, ja tāda būtu nepieciešama. Sākotnējo plānu dažādu apstākļu dēļ nācās mainīt par 180 grādiem. Uz Vāciju lidoju un mašīnu īrēju uz vietas. Par manu tehnisko, morālo atbalstītāju, pavāru un šoferi piekrita būt Igors no Ironman.lv, par ko viņam milzīgs paldies. Grūtākais bija atrast biļetes un māju par pievilcīgu cenu un ar vēlamajiem datumiem. Vēlējos izlidot 3 dienas pirms starta un lidot atpakaļ nākamajā dienā pēc sacensībām, lai uz vietas uzturētos tieši tik dienas, cik nepieciešams. Optimālāko variantu atradu Ryanair. Pēc tam sākās intensīva naktsmītnes meklēšana. Prioritāri vēlējos sameklēt apartamentus, kur ir virtuve, lai varu pati gatavot un pieturēties pie savas ierastās diētas. Divas nedēļas pavadīju intensīvi sūtot epastus un zvanot māju saimniekiem. Apzvanīju un aizrakstīju vismaz pāris desmitiem saimnieku un tikai viens atbildēja, ka viņa dzīvoklis tajā laikā ir brīvs. Urrā!! Arī dzīvošanas jautājums atrisināts. Biļetes ir, mājas ir, vēl atlika izīrēt mašīnu. Iespējams, tas viss neprasa tik daudz pūliņu, laika, ja esi gatavs maksāt nedomājot par cenu. Bet situācijā, kad Tev jāmēģina iekļauties kādā budžetā, mājas, biļešu, mašīnas meklēšana paņem ļoti daudz laika.
Ceļā uz Vāciju
Eiropas čempionāts notika 12. maijā (svētdienā) Vācijas pilsētiņā Zingenā. Uz Vāciju izlidojām 8. maijā (trešdien). Nolēmu lidot četras dienas pirms starta, lai iekārtotos, atpūstos no lidojuma, divas dienas atliktu trases apskatei un viena diena pilnīgai atpūtai. Trešdiena pagāja ceļā (lidojums, brauciens) līdz nokļūšanai galamērķī. Mūsu mājiņa atrādās no Zingenas 16 km attālajā Engenā, pavisam nelielā privātmāju ciematiņā. Ieradāmies 5 stundas vēlāk, kā bijām plānojuši, jo bija neliela aizķeršanās ar mašīnas īri. Ar saimnieku pa ceļam sazinājāmies, ka kavēsimies un ka viņš mums atstās atslēgu zem paklājiņa, kaut arī saimnieks ne viena vārda angliski nerunā un es neko nesaprotu vāciski. Bet visu sarunājām …jāaa, jāa kommen, komenn…aaa šlāfen, aa okey..aaa uten mat..aaa, okey! Igors stūrē un prasa, ko mēs sarunājām. Es atbildu, ka viņš laikam jau ies gulēt un atslēgu paliks zem kaut kā apakšā.. laikam jau paklājiņa. Lieki teikt, ka tā arī bija.
Trases apskate
Nākamajā rītā (ceturtdien) bez modinātāja, bez steigas pamodāmies. Brokastis. Velo izpakošana un saskrūvēšana. Un dodamies uz Zingenu, lai izbrauktu trasi. Plānojām, ka posmus, kurus varēs izbraukt ar mašīnu, braukšu mašīnā, bet tos, kurus nevarēs izbraukt ar mašīnu, braukšu ar velo. Aizbraucām līdz Zingenai, starta/finiša zonu atradām, bet, kur ies trase, saprast nevar. Pabraukājos pa pilsētu un veiksmīgi atrodu trases sākumu. Trase bija nosprausta jau ceturtdien, kaut arī organizatori rakstīja, ka trase apskatei būs nosprausta pilnībā tikai piektdien, sestdien. Trase sastāvēja no diviem apļiem – viena mazāka (28 km) un otra lielāka (47 km). Pirmajā dienā biju plānojusi izbraukt mazo apli, otrajā - lielā apļa cilpu. Ceturtdien bija vienīgā skaistā, saulainā un siltā diena, un trase bija sausa, nedaudz mitrākas bija pļavas. Biju domājusi, ka trase būs lēzenāka un ar diviem nopietnākiem kāpumiem. Tas, ka man bijis maldīgs priekšstats par to, kāds būs trases reljefs, bija skaidrs jau tuvojoties Zingenai. Zingena atrodas netālu no Šveices robežas, tāpēc šis Vācijas reģions ir ar izteikti nelīdzenu reljefu. Salīdzinot ar Latviju, es teiktu, visapkārt tikai kalni. Augšā, lejā, augšā, lejā. Pēc pirmās trases apskates bija skaidrs, ka būs smagi. Trases daļā, ko izbraucu, nebija ļoti sarežģītu un tehnisku sekciju, bīstamākie bija nobraucieni, kuros jābūt uzmanīgai. Trase iet pa grants, asfalta, meža ceļiem un pa pļavām.
Piektdiena
Piektdien jau viss samainījās par 180 grādiem. No saules ne ziņas, ārā +10 un kārtīgi gāž. Uz mirkli apsvēru domu, ka nebraukšu skatīties atlikušo trases daļu. Atlikušo trases daļu izlēmu izbraukt viena ar velo, jo ar mašīnu sanāk diezgan sarežģīta loģistika. Sāku no vietas, kur iepriekšējā dienā beidzu. Mana otrā trases apskate sākās ar dubļainu, mālainu pļavas taku, pēc kuras arī pati biju slapja un dubļaina. Tālāk pārmaiņus pļavu takām, vijās mazi grants ceļi, ik pa kādam asfalta posmam. Otrā apļa daļa bija trases smagākais posms, jo kāpumi arvien vairāk, arvien stāvāki un arvien garāki. Tie nav ļoti gari, taču tie ir visu laiku. Priekšstatam, tas varētu būt tā, ka Latvijā sacensības notiktu braucot 3 – 4 h augšā, lejā pa Siguldas serpentīnu tikai ar grants segumu un vēl divas, trīs reizes garāku un vietām daudz stāvāku.
Pļavu nobraucieni, kuri vakar bija droši braucami, bija pārvērtušies par slidkalniņiem. Nolēmu visu trasi tomēr neizbraukt, jo atsākās stiprs lietus, biju nosalusi, slapja un, lai arī kāpumi nav stundu gari, bet to ir daudz, arī kājas jau signalizēja par sagurumu. Tā kā uz starta negribu stāvēt mīkstām kājām un priekšstats par trasi mani bija, sazvanīju Igoru un teicu, lai mani evakuē.
Sestdien nedarīju neko, ja neskaita ēšanu un komandu pārstāvju sapulci. Ko stāsta komandu sapulcē? Apsveic visus ar ierašanos, novēl visiem veiksmīgu startu, iepazīstina ar UCI komisāriem, pašu organizatoru, izstāsta, cik ēdināšanas zonas būs, ka laicīgi (aptuveni 20 – 15 min) braucējiem jāierodas jau pie starta koridoriem, pārjautā, vai kādam vēl ir jautājumi. Svarīgākais, ko mēs uzzinājām, bija tas, ka otra ēdināšanas zona būs nedaudz mainīta un ka pirmo brauksim mazo apli, nevis lielo. Nokļūšana līdz feed zonām paliek katras komandas pārziņā – kartes nav un ātrākais maršruts arī netiek piedāvāts.
Sacensību diena - rīts
Ceļos plkst. 6:30. Duša. Brokastis plkst 7:15 – 4 grauzdiņi ar ievārījumu, liela krūze stipras kafijas. No mājas izbraucam plkst. 8:05. Ierašanās Zingenā plkst. 8:20. Noskaņojums un pašsajūta ļoti laba. Laika prognozēs solīja lietu un tikai +10. Stiprs lietus bija naktī un ap sešiem no rīta, bet kad ieradāmies Zingenā, bija nomācies taču nelija. Ārā aptuveni +10 grādi - pavēss. Igors saka, ka auksti, bet man par to nav laika domāt. Satraukums, emocijas kopā ar adrenalīnu silda tā, ka vēso, dzestro rīta gaisu nejūtu. Man tas liekas patīkams. Patiesībā es priecājos, ka nav karstums un svelme. Man šādi apstākļi ir daudz piemērotāki kā karstums.
Noparkojāmies starp komandu tehniskajām mašīnām. Visapkārt rosība un atpazīstamu komandu braucēji, mehāniķi, busi, velosipēdi, ruļļi, teltis, rezerves rati. Komandu braucēji vēl dod pēdējos norādījumus saviem mehiem, citi jau sildās uz ruļļiem, citi nesājas apkārt ar rezerves ratiem. Kaut arī man nav ruļļa, nav komandas busa ar vairākiem mehiem, nav līdzi divi, trīs rati, pumpis utt, pavisam nejūtos apdalīta. Priecājos, par iespēju visu to redzēt un būt šeit starp pasaules, Eiropas stiprākajiem, ātrākajiem braucējiem. Šīs sacensības, kaut arī fiziski mani ir patukšojušas, tad emocionāli esmu pozitīvi uzlādēta.
"Priecājos, par iespēju visu to redzēt un būt šeit starp pasaules, Eiropas stiprākajiem, ātrākajiem braucējiem"
Sildījos uz sava velo kā parasti Latvijā pirms sacensībām. Šoreiz noteikti to būtu gribējusi darīt savādāk, īpaši tad, ja ārā lītu. Biju gatava tam, ka sildīšos pa lietu, tāpēc izdomāju, ka iesildīšos, tad pārģērbšos un došos uz startu. Sliktā laika prognoze nepiepildījās! Ideāli. Varu sildīties pa sauso. Lai ekonomētu laiku, biju saģērbusies jau mājās. Atbraucot uzvilku velokurpes, ķiveri, Igors izkravāja no mašīnas velo, un biju gatava iesildīties. Sildīšanās paredzētais laiks 40 min. Viss iet pēc plāna. Igors rēķina līdzi, cik kam laiks atlicis. Šoreiz viņš ir tas, kurš saka, ka laiks braukt iesildīties, un pēc cik minūtēm man jābūt atpakaļ. Izskatās, ka viņš par visu satraucas vairāk kā es un ka starts ir viņam, nevis man. Iesildījos 35 min. Parasti sildos vairāk, bet tā kā priekšā garas sacensības, pulss kāpa ideāli, jutos labi un gatava startam, tad īpaši nesatraucos, ka tik īsa iesildīšanās.
Atbraucu atpakaļ, pārģērbos un gatava doties uz starta koridoru. Pati biju ļoti pārsteigta par sevi, ka visu daru ar pārliecību, nav nenormālās mandrāžas, kāda man parasti ir pirms starta. Toties Igors šorīt ir pilnīgi bālā sejā un pats arī atdzīstas, ka ir patiešām satraucies un saka, ka es gan esot neticami mierīga. Protams, ka arī man ir satraukums, bet tas ir tieši vajadzīgajās devās. Uzskatu, ka pilnīgi bez satraukuma arī nav labi stāties uz starta līnijas.
Ierašanās starta koridoros
Pa mikrofonu tiekam aicinātas ierasties starta koridoros. Tā kā teātrī – 3 zvani, šeit 3 uzaicinājumi. Pirmais izskan 20 minūtes pirms starta. Pārējie divi ar 5 minūšu intervālu. Pirmajā koridorā stāv meitenes, kurām UCI rangā ir visvairāk punktu. Laikam jau lieki teikt, ka tur stāv Esther Süss, Sabine Spitz, Sally Bigham un citas stiprākās pasaules braucējas. Mans vārds ir 3. koridora sarakstā, pēdējā koridorā. Stāvu kopā ar meitenēm, kuras man neko neizsaka. Stāvot koridorā, pat uzspīdēja saulīte.
Nedaudz uzacis saraucu, jo izrādās, ka apkārt stāvošajām meitenēm visām ir Rocket Ron un Racing Ralph riepas. Man VREDESTEIN Spotted Cat. Mana riepa ir ātra, bet ne dubļu. Tas gan mani nedaudz darīja bažīgu, jo arī pirmā koridora meitenēm ir Ralphi, Roni un līdzīgas riepas. Vienīgajai Esther Suss bija gluda riepa. Stāvot koridorā saprotu, ka nu jau vairs neko mainīt nevaru un būs vien jābrauc ar tādu, kāda ir. Pirmā koridora meitenes tiek aicinātas uz starta līniju, tad otrā, tad mūsu. Visas sabraucam kopā un gaidām, kad atskanēs starta šāviens. Vēl paspēju pie sevis nodomāt, nez cik stipras, ātras ir man blakus stāvošās meitenes. Pati pasmaidu, ka jūtos kā outsiders, jo domāju, ka pārējās vairāk vai mazāk viena otru atpazīst.
Starta šāviens
Man bija uzdevums izcīnīt labu pozīciju jau sākumā. Neizdarīju. Esmu pašās beigās. Pēc aptuveni 300 m nogriežamies uz grants gājēju celiņa. Es esmu pavisam sliktā pozīcijā. Tālāk pabraucam zem dzelzceļa, un tad drīz vien uzbraucam uz plata asfalta ceļa. Saprotu, ka te man obligāti jāatkaro pozīciju. Braucam nedaudz stāvākā un garākā kalnā kā Siguldas kalns. Pieceļos kājās un pa labo pusi sāku braukt garām meitenēm. Gandrīz kalna galā jau esmu priekšgalā 6. pozīcijā. Grūti. Elpoju kā tvaikonis. Bet uzdevums izpildīts. Kalna galā notiek pirmais uzbrukums un esam atrāvienā 10 meiteņu līderu grupa. Tā nobraucām līdz 6. kilometram. Tad sākās asfalta, tālāk grants ceļa nobrauciens. Tur meitenes aizbrauca. Dusmīga, ka dēļ savām bailēm pazaudēju pozīciju. Nākamajā nobraucienā garām pabrauca vēl kādas 6 meitenes. Parēķinu, ka esmu pirmajā 20 niekā. Bet sacensības vēl tikai sākušās. Gan priekšā, gan aizmugurē redzu visu laiku kādu meiteni. Trakākais, ka taisnākā posmā un pret kalnu priekšā braucošās pieķeru un atraujos no aizmugurē braucošajām, bet nobraucienos mani saķer meitenes, kas aiz manis brauc vismaz 500 m.
Pirmo, mazo apli tā arī braucu starp 10 un 17 vietu. Trase stipri pamainījusies, salīdzinot ar ceturtdienu. Pļavas puņķainas, nobraucieni pārvērtušies par slidkalniņiem. Kad bija sauss, varēja braukt pa traktoru izbrauktajām pēdām, tagad visi meklē trajektoriju pa zāli, kur tomēr kaut nedaudz labāka saķere. Mana riepa dejo kā pa slidotavu visos dubļu posmos. Pirmais aplis bija 28 km garš. Nobraucot pirmo apli, esam atpakaļ starta zonā. Man liekas, ka esmu jau tuvu pēdējiem spēkiem, bet skatītāju gaviļu dēļ pieceļos kājās un smaidot izbraucu starta/finiša zonu. Par to saņemu vēl lielākas gaviles. Man seko meitene, kuru saķēru un apdzinu. Piebraucam pie pirmā kāpuma, tur aizbraucu no savas sekotājas un saķeru vēl kādas 3 meitenes, kuras mani apbrauca vienā no nobraucieniem. Laiks kļuvis sliktāks. Sāka pamatīgi līt un pūst auksts vējš. Pirmo reizi sacensībās no aukstuma kāju muskuļi palika stīvi. Braucot garām meitenēm, uzmundrinu viņas ar hop, hop, kaut arī pašai liekas, ka viss.. tālāk vairs nevaru. Viena no meitenēm uz manu hop, hop atbild, ka nenormāli grūti, smagi… un vēl tas lietus. Uz ko es viņai saku, lai turas, visām ir grūti. Tici man!
Pirmo apli braucu tuvu maksimālām spējām. Pēc pirmā apļa man iestājās tas, ko sauc par kritisko brīdi. Galvā sāk pavīdēt viena doma – es vairs nevaru. Un tad, kad saproti, ka jānobrauc vēl 47 km, iestājas izmisums. Tad saprotu, ja sākšu paļauties šādām domām jau trešdaļā no trases, tad līdz galam netikšu. Mēģinu nomierināties un uzsākt iekšējo dialogu ar veselo saprātu. Stāstu sev – Tu tam esi gatava, nomierinies, atrod savu ritmu un brauc. Atradu savu ritmu, nolēmu, ka, ja kāda meitene mani panāks, tad braukšu viņai līdzi tikai tad, ja sapratīšu, ka to varu. Sāku meklēt pozitīvās lietas, lai atgūtu motivāciju. Stāstus sev, ka jāgūst prieku no šīm sacensībām, galvenais nobraukt maksimāli labi un nepadoties, lai pēc tam pašai ir gandarījums.
Uzmundrinu sevi, ka nākamajā dzeršanas punktā būs Igors. Tā gribas redzēt kādu savējo! Esmu atguvusi psiholoģisko līdzsvaru, pārvarējusi kritisko brīdi un braucu tālāk. Nonāku līdz otrajam dzeršanas punktam. Ar acīm meklēju Igoru. Neredzu. Velns! Kur ir Igors?!! Igora nav. Dzēriens arī iet uz beigām. Bet vēl lielāks izmisums par to, ka neredzēju viņu. Tā tagad sanāk, ka līdz nākamajām dzirdināšanas punktam ir vēl vismaz 14 km. No pirmā līdz otrajam bija 30 km. Tas viennozīmīgi ir par daudz šādās sacensībās. Labi, ka nebija ļoti karsts laiks. Pēc kāda gabaliņa vēl bija dzeršanas punkts, kur izdzēru divas glāzes minerālūdeni un paķēru vienu fļagu. Gan glāzēs, gan fļagā bija gāzēts ūdens!!!! Gāzēts!! Kāda velna pēc gāzēts!! Bet labāk tāds, nekā nekāds.
Ik pa 20–30 minūtēm apēdu želeju. Mani piekodināja gan Jānis, gan Ints, gan Ivandiņa – obligāti ēd!!! Obligāti! Neaizmirsti visu laiku ēst. Pie tā arī pieturējos. Līdzi man bija Syform želejas. Kopumā apēdu 9 želejas. Lielais aplis bija smagākā trases daļa. Tieši dēļ tā, ka tur bija daudz īsāku un garāku kāpumu. Sajūta tāda, ka visu laiku brauc augšā un ka tas nekad nebeigsies. Pie 50. kilometra pateicu sev, ka vēl 25 km tiešām izturēšu. Tālāk līdz 60. kilometram trase pagāja ātri, bet no 60. kilometra atkal kilometri sāka vilkties. Tad sapratu, ka nedrīkstu skatīties uz kilometriem.
No aptuveni 60. kilometra braucu viena. Līdz tam vēl priekšā redzēju meitenes, kuras ik pa laikam pieķēru, bet pēc garākiem nobraucienu posmiem viņas pazaudēju. Arī aizmugurē vairs nevienu meiteni neredzēju. Sapratu, ka priekšējās vairs nesaķeršu, tagad galvenais neatslābt tā, lai mani sekotājas nenoķer. Tā arī viena līdz finišam aizbraucu.
Paralēli Eiropas čempionātam notika arī vietējais maratons tāpēc ap to pašu 60. kilometru sajaucāmies kopā ar tautas klases braucējiem. Cepuri nost! Viņi tiešām respektē un ciena Elites klases braucējus. Ja palūdz, lai palaiž, kad var, viņi kāpj nost no velo un uzreiz Tevi laiž. Vēl uzbļauj priekšā braucošajam kolēģim, lai palaiž Elites klases braucēju. Brīžiem jau palika neērti un pat neprasīju, lai palaiž. Ap 63–67. kilometru saķēru vēl pāris meitenes, kuras bija diezgan daudz man priekšā. Bija redzams, ka viņām tālāk galvenais būs tikt līdz finišam. Pēc 71. kilometra zināju, ka trase vairāk vai mazāk ir lēzena un ved uz leju. Pēdējos 5 km nobraucu ar baudu un jau pacilātības un uzvaras sajūtu. Gandarījums un prieks finišā bija neaprakstāms. Nākamā sekotāja aiz manis iebrauca 20 sekundes. Sapratu, ka viņa mani pieķērusi beigās. Iespējams, takā, kur kādu laiku braucu aiz tautas klases braucējiem, kuriem temps bija daudz lēnāks par manu, un kuriem pacietīgi braucu aiz muguras, un tikai izdevīgos brīžos braucu garām.
Paredzēto 74 kilometru vietā, trase bija 80,3 kilometru gara!!! Labi, ka es to nezināju 30. kilometrā :)
Secinājumi
Pirmkārt, jau milzīgs prieks un gandarījums par savu pirmo lielo starptautisko startu un rezultātu.
Sacensībām biju labi sagatavojusies un nobraucu ļoti labi.
Tik garās un smagās sacensībās vēl īsti nemāku sadalīt spēkus. Iespējams pirmo apli nedaudz pārforsēju, jo ap 50. kilometru man pabrauca garām divas vai trīs meitenes, kuras bija stipri aiz manis, bet kurām pēc tam nespēju aizbraukt līdzi.
Daudz, ļoti daudz zaudēju nobraucienos. Tas man noteikti maksāja TOP 10.
Šādās sacensībās ļoti svarīgi ir ēst! Katras 20 – 30 min obligāti jāēd! Te gan jāievēro plānu.
Jābūt psiholoģiski gatavai kritiskajiem brīžiem. Tādi noteikti būs.
Arī šāda līmeņa sacensībās taisnes ir mana stiprā puse.
Man obligāti jātrenē starti!
Paldies!
Paldies manam trenerim Romānam Melderim par sagatavošanu sacensībām, paldies Igoram, ka piekrita būt par manu šoferi, psihologu, pavāru, mehu, paldies Jānim, kurš izdarīja milzīgi daudz, lai es tur būtu, paldies manai komandai un pārējiem sponsoriem par tehnisko atbalstu, paldies visiem maniem līdzjutējiem, kuri turēja par mani īkšķus.