100 gadu jubilejas tusiņš Beļģijā



Mans trešais un, visticamāk, pēdējais Pasaules čempionāts bija grandiozākais un emocijām bagātākais Pasaules čempionāts.

Jāsāk ar to, ka jau kādu laiku domāju, ka viss, pietiek. Beļģijā guvu skarbāko, lielāko un labāko šosejas riteņbraukšanas pieredzi. Beļģijā kļuvu par īstu šosejas braucēju. Un kā un kur vēl labāk noslēgt savu riteņbraucējas karjeru, ja ne ar riteņbraukšanas simtgades jubilejas festivālu riteņbraucēju Mekā - Beļģijā?!

Tas man deva motivāciju vēl vienu ziemu pavadīt vannasistabā bez gaisa, stundām svīstot uz trenažiera; braukt ārā vairāku stundu garus treniņus arī tad, ja aiz loga laiks tāds, ka no domas vien par treniņu ārā jānoskurinās. Savienot ģimenes pienākumus ar savu otru dzīvi – riteņbraukšanu. Un baudīt. Baudīt treniņu procesu. Baudīt sviedrus, nogurumu, dubļus, aukstumu, slapjumu, salu, sniegu. Un gaidīt. Gaidīt, kad pavasarī varēsim doties uz nometni Spānijā. Un cerēt. Cerēt, ka šogad būs normāla sacensību sezona.

Imola parādīja, ka mans lielākais ienaidnieks ir mana galva. Skatoties uz Pasaules čempionātu Beļģijā, man bija nepieciešami ne tikai fiziski, bet arī mentāli treniņi. Vajadzēja daudz ko darīt savādāk. Negribēju pabeigt savu pēdējo Pasaules čempionātu ar vilšanos. Gribēju, lai, neatkarīgi no rezultāta, nav pašpārmetumu par to, ka rezultāts nav tāds, kā vēlējos. Kā arī vajadzēja iemācīties tikt galā ar stresu. Pirmkārt, tas nozīmēja, ka man vajadzēs starptautiska līmeņa sacensības. Otrkārt, paklausot Jānim, nolēmu piesaistīt sporta psihologu. Treškārt, izdarīt maksimāli labi visu to, kas atkarīgs no manis pašas.


ITT starts



Beļģi bija pacentušies, lai šis Pasaules čempionāts vēl ilgi paliktu gan skatītāju, gan braucēju atmiņās kā episkākais Pasaules čempionāts. Starts bija Beļģijas populārākajā kūrorta pilsētā – Knokke-Heist. Savukārt, finiša līniju pēc 30,3 kilometriem šķērsojām populārākajā tūrisma pilsētā Brigē (Brugge). Tas beļģiem noteikti prasīja gan augstākā līmeņa organizāciju, gan piepūli, gan naudu, gan degsmi un vēlēšanos sarīkot labāko Pasaules čempionātu vēsturē. Grūti pat iedomāties, ko prasa tādu tūrisma pilētu kā Knokke-Heist, Briges un Lēvenes, ja ne gluži paralizēšana uz nedēļu, tad noteikti izraušanu no normālās un tā jau straujās ikdienas. Pa ceļam uz Brigi izbraucām cauri vēl vienai viduslaiku vēstures lieciniecei – Dammei (Damme). Un, protams, neiztikām bez tipiskajiem, koku alejās ieskautajiem un vējainajiem kanāliem.

Trasi biju izbraukusi divas reizes. Vienreiz jūlijā un otrreiz septembrī. Trase plakana kā pankūka, bez ļoti tehniskām vietām, ja neskaita izbraukšanu no Knokke-Heist pilsētas. Lielāko lomu trasē spēlēs tieši vējš.

Pēc Eiropas čempionāta biju gan fiziski, gan mentāli gatava Pasaules čempionātam. Eiropas čempionāts Trento bija kā tāds ģenerālmēģinājums Pasaulei. Turp devos bez jebkāda stresa, ar pamatīgu sacensībās uzkrātu noguruma fonu un bez īpašām ekspektācijām. Gala rezultātā nobraucu savas jebkad labākās sacensības. Un ja vien nebūtu tehniskas problēmas ar ķēdi, būtu atnesusi Latvijai labāko rezultātu šajā disciplīnā. Lai arī vieta finiša protokolā nebija tāda, kāda varēja būt, galvenais, ka guvu pārliecību, ka esmu labā formā un gatava Pasaulei.

Salīdzinot manas sajūtas, emocijas, domas pirms pasaules čempionāta pagājušo gadu un šogad, tās bija pilnīgi divas dažādas Danas. Pagājušo gadu Imolā es jau trīs dienas pirms starta kratījos no stresa, bet šogad pirms Pasaules čempionāta stress parādījās tikai sacensību dienas rītā. Lai arī tas bija lielāks kā pirms starta Eiropas čempionātā, tas tāpat bija normālās devās.

Beļģi bija padomājuši par visu. Par trasēm, pasākumiem, kuri deviņu dienu garumā notika sacensību pilsētās, par podiumiem un starta rampām. Starta rampa bija iespaidīgākā, kādu biju redzējusi. Stāvot uz tās, jutos kā tādā Kannu festivālā. Pie sevis smējos, ka uzreiz var redzēt, ka tā ir 100 gadu jubilejas rampa un ka gribētu tādas rampas visās sacensībās.

Beļģu fani ir vēl īpašāks stāsts. Trases pirmais pusotrs kilometrs veda pa Knokke-Heist promenādi. Knokke-Heist ir tāda kā mūsu Jūrmala. Visas promenādes garumā trases malā aurojoši fani, kuri rada rokkoncerta cienīgu troksni.


Nākamie trīs kilometri veda cauri pilsētai. Arī tur trases malā fanu pūļi. Cilvēki bija visas trases garumā. Ar visu to, ka esi uz savas spēju robežas, bija patīkami vairākās trases vietās sadzirdēt savu vārdu. Paldies beļģi! Jūs esat labākie fani!

Tā būtu gribējies apstādināt laiku, lai izbaudītu trases malā valdošo atmosfēru. Un nevis stāvot trases malā, bet tieši kā braucējs, kas diemžēl nav iespējams. Kamēr skatītajiem trases malā ir īsts tusiņš, braucējiem ir īsts sufferfests. Tā teikt, katram savs festivāls.


Jau sildoties jutu, ka ir grūtāk un smagāk kā parasti. Ja pirmajā kilometrā vēl likās, nē nav tik slikti, tad ar katru nākamo kilometru sapratu, ka būs ļoti gari un smagi trīsdesmit kilometri. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem sāku mocīties. Nespēju ne tikai noturēt sliekšņa jaudu, bet tā bija vismaz 20 vatus zem sliekšņa. Prātā tikai viena doma – kā es nobraukšu vēl 25 kilometrus. Saprotu, ka nevaru sākt pieķerties šai domai. Mēģinu galvā sadalīt trasi. Tagad jātiek līdz pirmajai garajai taisnei, tad jau pirmais kanāls. Tieku līdz pirmajai garajai taisnei. Sāku iestrēgt ar pārnesumiem. Tā nekad nav laba zīme. Kad sāc slēgties un meklēt piemērotu ātrumu, nespējot noturēt ritmu, tu šajā cīņā esi zaudējis. Pieķeru sevi, ka mana elpošana ir kā tiem mazajiem, ātri elsojošajiem suņiem. Nekad tā nav bijis. Es nevis elpoju, bet haotiski ķeru pēc gaisa. Saku sev – mierīgi, pamēģini nomierināt elpošanu. Izdaru pāris dziļākas, lēnākas ieelpas un izelpas. Kājas deg, nespēju noturēt jaudu, ir tik sasodīti grūti, nevaru paelpot. Atsāku elsot. Galvā sev prasu – velns parāvis, kas notiek? Tuvojas kanāls, pagriezienu uz to gaidu kā tādu dzīvības glābēju, jo varēšu nedaudz atpūsties. Trases otrajā daļā katru pagriezieni izmantoju, lai kaut nedaudz atpūstos, jo tās ir vienīgās vietas, kur vari nespiest uz pedāļiem. Saku sev – ok, tagad kanāls un tad nākamā taisne. Zināju, ka kanālā būs stiprs pretvējš un ka tur man jāspēj noturēt jaudu nedaudz virs sliekšņa. Nevaru. Netieku pat līdz slieksnim. Atgriežas izmisums, kā es izturēšu līdz galam, ja vēl nemaz nav nobraukta puse distances. Galvā turpinu dalīt distanci pa segmentiem. Uzmundrinu sevi, ka tagad galvenais tikt līdz atzīmei 5km. Plānoju vismaz pēdējos 5km nobraukt kā plānots. Tieku līdz atzīmei 5km un saprotu, ka galvai ir viens plāns, bet kājām cits. Pēdējā kilometrā tiešām atstāju sevi visu. Tā arī nobraucu visu distanci, cīnoties par katru kilometru.

Atkal diena, kurai gatavojos veselu gadu. Diena, kurai veltīju veselu sacensību sezonu. Diena, kurai fiziski un mentāli biju gatavāka kā jebkad. Diena, kāda vēlreiz nebūs, bija sliktākā diena sezonā. Zinu, ka varēju labāk. Bet nevarēju. Ne šodien. Lai arī šogad atkal nenobraucu, kā vēlējos, un atkal bija vilšanās, spēju daudz ātrāk un veiksmīgāk pieņemt rezultātu tādu, kāds tas bija. Kādreiz ir ļoti labas dienas, kādreiz ne tik labas, un kādreiz ir vienkārši sliktas dienas. Šī bija pēdējā. Neskatoties uz to, cik ļoti smagi nāca katrs kilometrs, vidējais ātrums, ar kādu nobraucu, vienalga bija pieklājīgs – 45,77 km/h.


Grupas brauciens



Katra Pasaules čempionāta kulminācijas brīdis. Un atkal Chapeau beļģiem. Grupas brauciena trase bija īsts saldais ēdiens, tēlaini un mazliet sarkastiski izsakoties. Lēvenes pilsētas aplī bija četri kalni, bet Flandrijas aplī – seši, no kuriem divi bruģa kalni. Pasaules čempionāts Beļģijā un bez bruģa. Neiedomājami. Lai arī visi kalni tikai 0,6 – 1 kilometru gari, tad to vidējais 7-9% stāvums, ar sekcijām līdz pat 14-18%, sacensību režīmā ir vienkārši killeri. Flandrijas aplis bija viens, bet tie jau nebūtu beļģi, ja neizdomātu, kā grūtāko kalnu – Smeysberg tomēr likt nobraukt vismaz divas reizes. Pirmo reizi, iebraucot Flandrijas aplī, un otro reizi – izbraucot no tā.

Kopā uz 157,7 kilometriem bija 20 kalni. Priekšstatam – tas būtu tā, ka mums Latvijā uz 157,7 kilometriem būtu 20 reizes jāuzbrauc Siguldniekā, ar 14-17% stāvām sekcijām.

Pasaules čempionātā valstis uz starta izsauc pēc nāciju ranga. Latvija parasti ir viena no pēdējām. Nezinu, vai tā bija kaut kāda beļģu vienaldzība, steiga, vai vienkārši atsevišķa cilvēka izpratne par lietu kārtību, bet izsauca lielākās nācijas, un pēc tam vienkārši starta koridorā stājās pēc principa “kurš pirmais nāk, tas pirmais maļ”. Priecājos, ka esam (abas ar Līnu Svarinsku) tikušas koridorā kaut kur pa vidu. Tagad tik svarīgākais jau neitrālajā startā nezaudēt pozīciju.

Atskan trīs, divi, viens, un ballīte var sākties. Pirmie kritieni jau pirmajā vai otrajā kilometrā. Neitrālajos astoņos kilometros bija daudz kritieni. Sākums cauri pilsētai un visas spiežas, lai tiktu labākā pozīcijā. Es visu laiku sev atkārtoju “ja nebrauc uz priekšu, tu brauc atpakaļ”. Pati par sevi priecīga, ka spēju noturēties kaut kur pa vidu peletonam. Pie sevis nodomāju “paldies Beļģijas kermesi!”.

Tiekam uz lielās šosejas, un drīz jau arī tiek dots īstais sacensību starts. Sākums bija Antverpenē, un līdz Lēvenei bija aptuveni 60 kilometri. Kā jau bija sagaidāms, nekādu nopietnu uzbrukumu līdz Lēvenei nebija. Tas dzīvi peletonā padara vieglāku, jo nav straujas tempa maiņas. Sekoju līdzi, kad tuvosimies Lēvenei, lai tiktu nedaudz uz priekšu, jo tur mūs sagaida pirmie kalni, kur peletons varētu sadalīties dēļ tām, kuras nespēs noturēt tempu. Tuvojoties Lēvenei, temps vienkārši mežonīgs. Pirmā reize Lēvenē bija īstas bada spēles.

Aleluja, esam ārā no Lēvenes, esmu lielajā grupā un braucam uz Flandrijas apli. Lēvenes temps laikam nevienai nelikās par lēnu, jo pēc tās peletons nomierinājās. Pārbraucienu uz Flandrijas apli visas izmantoja, lai maksimāli daudz ēstu un dzertu. Ārā īsta vasara un dzērieni tukšojas kosmosa ātrumos. Jau pusceļā līdz Flandrijas aplim biju izdzērusi gandrīz abas pudeles. Zinu, ka pirmajā Flandrijas apļa kalnā stāvēs Mūsiņš.

Iebraucam Flandrijas aplī. Esi sveicināts Smeysberg! No visiem kalniem šis man likās visgrūtākais. Noteikti grūtāks kā abi bruģa kalni, kaut arī tiem stāvākās sekcijas bija 15-17%.



Atšķirība tajā, ka Smeysberg ir plats un asfaltēts ceļš, līdz ar ko tajā var braukt ar daudz lielāku ātrumu, kas prasa daudz lielāku jaudu un spēku. Ļoti daudzām tieši tur arī beidzās sacensības. Arī daudzām pasaules tūres braucējām Smeysbergs prasīja pēdējos spēkus. Esam augšā. Trases malā tāda burzma, ka nevaru ieraudzīt Jāni. Pamanu viņu pēdējā brīdī, kad jau braucu viņam garām. Palieku bez dzēriena. Domāju, ka te arī manas sacensības beidzās. Pilnīgi triviāla iemesla dēļ. Ceļu roku, cerībā, ka Raivis (Raivis Belohvoščiks ir sieviešu un meiteņu riteņbraukšanas izlašu galvenais treneris) varēs piebraukt, bet tā kā tūlīt sekos nākamie kalni, tad nevaru atļauties nolaisties līdz peletona beigām un kaut kad, nezin kad un nezin vai sagaidīt tehnisko mašīnu. Zinu, ka Smeysberg brauksim vēlreiz, bet tas ir vēl pēc cik kalniem un cik kilometriem. Saprotu, ka dzēriena trūkums būs izšķirošais tam, vai un kā spēšu finišēt čempionātā, nevis vieta peletonā. Neko. Jābrauc tālāk un jācer, ka izturēšu līdz otrreiz brauksim Smeysberg. Drīz iebraucam pirmajā bruģa kalnā. Tur kritiens. Grupa sadalās. Pēc laika tomēr sabraucam atkal kopā. Otrajā bruģa kalnā esmu pārāk tālu peletona beigās. Un, iebraucot tajā, atkal kāda krīt, kāda nesaslēdzas un nokāpj, izveidojot sastrēgumu aiz sevis. Šoreiz dabūju nokāpt un kādu laiku stāvēt aiz sastrēguma. Pēc otra bruģa kalna bijām kādu desmit, piecpadsmit braucēju grupiņa, kuras tā arī nespējām vairs piebraukt lielajai grupai. Pēkšņi pamanu, ka mums garām grib tikt tiesnešu mašīna. Diezgan izmisušā balsī prasu “ūdeni! ūdeni!”. Samainu vienu no pudelēm. Otrreiz, braucot Smeysberg, paņemu dzērienu arī no Jāņa.


Lai arī skaidrs, ka lielo grupu vairs nesaķersim, temps joprojām augsts, jo neviena negrib, lai mūs “noņem no trases”. Atgriežoties Lēvenē, bijām 16 braucēju grupa. Grupas priekšā strādājām kādas trīs vai četras braucējas. Temps tāpat vidēji ap 40km/h, protams, izņemot kalnus. Lai arī visu laiku biju grupas priekšā, šoreiz atmosfēru Lēvenē spēju izbaudīt arī braucot. Un es to izbaudīju līdz pēdējai ķermeņa šūnai. Pirmajā reizē, kad iebraucām Lēvenē, tu it kā dzirdi, ka apkārt ir nenormāli pūļi, troksnis, bet tajā pašā laikā neredzi, nedzirdi un nespēj domāt par to, kas notiek apkārt, jo cīnies uz dzīvību un nāvi, lai paliktu spēlē.


Lēvenē bija jānobrauc vēl divarpus apļus jeb 36 kilometrus. Pietiekami daudz, lai izbaudītu trases malā valdošo atmosfēru. Lai arī nogurums sakrājies pamatīgs un ar katru nākamo kalnu spēka paliek arvien mazāk, trases malā valdošā atmosfēra un apziņa, ka es finišēšu simtgades Pasaules čempionātā, radīja kaut ko līdzīgu eiforijai. Cilvēku pūļi pilnīgi visas trases garumā. Mālā stāvošie skatītāji ir tik tuvu un tik daudz, ka, braucot cauri pūļiem, nāsīs iesitas pamatīga alus dvaka. Sajūta tāda, ka esi ienācis alus bārā, kur jau nedēļu notiek ballīte un neviens nav iedomājies atvērt durvis un pavēdināt telpu. Troksnis tāds, ka liekas bungādiņas vienkārši pārplīsīs. Pārspīlējot, varētu teikt, ka vēl nākamajā dienā ausīs džinkstēja. Visi aplaudē, gavilē, uzmundrina, sveicina.


Neticami. Es to izdarīju. Es tiešām finišēju 100. gadu jubilejas Pasaules čempionātā Beļģijā, pareizāk, riteņbraucēju Mekā - Flandrijā. Daudzi smejas, ka mīlestība pret riteni un riteņbraukšanu jau ir ierakstīta flāmu gēnos. Tagad es tam tiešām ticu.

Pēc UCI aplēsēm vīru elites grupas braucienu, kurš bija nākamajā dienā, trasēs malā vēroja 1 miljons fanu, no kuriem aptuveni 350 000 fani bija tieši Lēvenē. Varu tikai spekulēt, cik fanu bija iznākuši Lēvenes ielās un trases malā iepriekšējā dienā, lai redzētu sieviešu elites cīņu par varavīksnes kreklu, bet pēc tā, ko pati savām acīm redzēju, gribas ticēt, ka vismaz Lēvenē skatītāji trases malā nebija daudz mazāk kā nākamajā dienā puišiem.

Smieklīgi, bet mana 108.vieta grupas braucienā emocionāli man deva daudz lielāku gandarījumu kā 28.vieta individuālajā braucienā.

Bija gods būt vienai no riteņbraukšanas gadsimta ballītes viesiem un vienai no tām, kura spēja šķērsot finiša līniju. Paldies, beļģi, jums izdevās sarīkot neaizmirstamu 100. Pasaules čempionātu!


42 views0 comments