• Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa

Šogad no Tartu XCM atvedu zeltu

Tartu maratons manā 2013.gada sezonas kalendārā bija viens no šīs sezonas nozīmīgākajiem startiem. Viennozīmīgi tās bija svarīgākās sacensības 2013. sezonas noslēgumā. Arī pagājušo gadu biju gatava cīnīties par uzvaru, bet nedēļu pirms maratona saslimu un startēju slima. Vēl šodien 2012. gada Tartu MTB maratonu atceros kā savas smagākās sacensības. Uzskatu, ka pagājušo gadu sacensības nobraucu vismaz uz 110%! Izdarīju maksimāli visu un vēl vairāk kā tobrīd varēju. Šogad viss izdevās kā plānots. Biju gan psiholoģiski, gan fiziski gatava svarīgākajiem pēdējo divu nedēļu treniņiem un treniņus izdevās izdarīt ar 100% atdevi. Laika apstākļi šogad arī mūs lutināja. Neatceros, kad pēdējo reizi bija tik silts, saulains, sauss septembris, kad plkst. 18:00 vakarā ārā ir + 20 grādi.

Sacensību nedēļā pirmdien un otrdien bija, tā saucamie, recovery jeb atmīšanās treniņi pa 90 minūtēm, jo iepriekšējā svētdienā kā parasti bija sacensības, trešdien un ceturtdien intensīvi treniņi līdz 120 minūtēm, piektdien recovery treniņš, bet sestdien sacensību iesildīšanās treniņš.

Otrdien kājas vēl nebija īsti „svaigas”, tāpēc galvā jau sāku noskaņoties trešdienas un ceturtdienas treniņam, lai tie būtu ar maksimālu atdevi. Trešdien bija intensīvs treniņš ar sprintu atkārtojumiem. Vēl kādu laiku varēšu izmantot trešdienas treniņu motivācijai sacensībās brīžos, kad paliks grūti. Tas bija treniņš, kad galvā jau 100 reizes esi padevusies un saki, ka vairāk nevari, bet fiziski vienalga piespiedies un dari. Tādos treniņos, lai nedotu sev atlaides un pārciestu brīdi „es vairāk nevaru”, motivēju sevi ar „jo grūtāk treniņā, jo vieglāk sacensībās”. Esmu iemācījusies visādi sevi pierunāt uz „pacieties vēl drusku”. Galvenais zinu, ka nebūšu apmierināta un gandarīta pēc treniņa, ja nebūšu vismaz mēģinājusi izdarīt maksimumu. Arī ceturtdien bija augstas intensitātes treniņš, kurā strādāju sliekšņa darbus. Pēc treniņiem, kad viss izdarīts kā plānots, vienmēr ir prieks, jo tas dod pārliecību, ka esi izdarījusi visu, kas tavos spēkos un esi gatava gaidāmajām sacensībām.

Sestdien no rīta kā parasti 90 minūšu vieglas intensitātes treniņš ar pāris kāpinājumiem, kas palīdz sagatavot muskuļus nākamās dienas darbam. Pēc treniņa biju nedaudz sabozusies, jo treniņā kājas bija smagas un „dega” muskuļi, kam tā nevajadzētu būt tik vieglas slodzes treniņos. Iespējams, ka vēl īsti neesmu atjaunojusies pēc trešdienas un ceturtdienas intensīvajiem treniņiem. Iespējams nebiju atmodusies, jo cēlos 8:00 un treniņu sāku jau 9:00 un bez brokastīm.

Nomierinājos un koncentrējos uz svarīgākajām lietām. Pulss labs, pašsajūta arī laba, iepriekšējās nedēļās treniņos jutos labi, izdarīju visu kā plānots, bija arī pietiekami daudz atpūtas dienu, atliek domāt par startu. Pēc treniņa brokastis un došanās uz Tartu.

Tartu jābūt iepriekšējā dienā, lai atrādītu UCI komisāram licenci. Labi, ka izbraucām ātrāk nekā plānots, kas ļoti neizskatās pēc mums, jo parasti viss notiek ar kavēšanos. Veiksme bija mūsu pusē! Izrādās, ka licences bija jāatrāda no plkst. 15:00 – 17:00, nevis kā mēs plānojām no plkst. 15:00 – 18:00. Ieradāmies plkst. 16:58 un komisārs norādīja, ka vēl 2 minūtes un mēs būtu nokavējuši. Pēc viņa izteiksmes varēja saprast, ka ar viņu sarunāt kādu „atlaidi” būtu neiespējami.

Atrādījām licences, izņēmām arī pārējiem komandas biedriem numurus, izstaigājām nelielo expo, noklausījāmies komandu menedžeru sapulci, tikām arī pie divām komandas auto caurlaidēm (Jāņa smaids un labsirdīgi godīgā sejas izteiksme), kuras pēc jaunajiem noteikumiem mums nemaz nepienācās, un devāmies uz naktsmītnēm.


Sacensību dienas rīts


Visi modāmies jau pirms plkst. 7:00. Tālāk jau viss kā parastā sacensību rītā – duša, brokastis, jociņi stresa noņemšanai, ģērbšanās, sporta dzērienu sajaukšana, želeju pārskaitīšana un atkal stresiņš. Uz starta vietu devāmies ar busu, kaut sākotnējais plāns bija iesildoties braukt ar riteņiem.

Starts plkst. 10:00, bet koridoros elites klasei jābūt 20 minūtes pirms starta, jo tad uz starta līnijas tiek aicināti braucēji pēc UCI ranga punktiem. Man šogad 1. numurs. Manuprāt, braukt ar 1. numuru sportistam ir milzīgs gods un papildus satraukums.

Tā kā plkst. 9:40 jau jābūt koridorā, tad 9:00 sāku sildīties. Ārā dzestrs rīts, tāpēc sāku sildīties garajā jakā, kājiņās un vestē. Saulīte silda jau no rīta, un pēc minūtēm 10 varēju jau novilkt vesti un jaku.

Parasti sildos 30 – 50 minūtes, sākumā ievizinos, tad pāris kāpinājumi un esmu gatava doties uz startu. Sildoties paskatos, kā mainās pulss, kā jūtas kājas, lai ir skaidrs, cik smagām pirmajām 20 – 30 sacensību minūtēm jānoskaņojas. Šorīt pulss kāpj un krīt kā uz burvja mājienu. Tā ir laba zīme. Bet kājas nav vieglas, liekas kā nedaudz ar svinu pielijušas. Tā galīgi nav laba zīme. Pašsajūta liekas, ka arī nav labākā, bet tas iespējams dēļ stresa. Uztraukums jeb mandrāža pirms atbildīgākajiem startiem ir neizbēgami. Šoreiz tikai pavizinājos un pulsu pacēlu līdz slieksnim, iztiku bez paātrinājumiem. Noskaņojos smagam startam un smagām sacensībām, un ripinos uz startu.


Starta šāviens

Pēdējās minūtes koncentrējos sacensībām, pārdomāju vēlreiz sacensību taktiku un gaidu starta šāvienu. Izjūtas, kad atskan „viena minūte līdz startam” ir grūti aprakstīt. Tas ir brīdis, kad sajaucas kopā adrenalīns, stress un satraukums, un no vienas puses gribas, lai šī pēdējā minūte vilktos mūžīgi, bet no otras puses gribas, lai tā ātrāk paiet, un beidzas pirmsstarta satraukums, jo kad sāc griezt pedāļus, tad par stresu vairs nav laika domāt. Nedaudz nokavēju startu. Redzu, ka mana lielākā konkurente ir kādu gabalu pirms manis. Sākumā nevaru atrast savu ritmu un kājas negrib ieslēgties full gas režīmā. Pasaku sev, ka ir jāpaciešas un jātiek līdz pirmajai meitenei. Pēc pļavas, tiekot uz grants ceļa, saķeru pirmo meiteni. Pirmās 20 minūtes vienmēr ir grūtas. Zinu, ka šodien trase būs ļoti ātra, tāpēc visu izšķirs tas, cik labi spēšu aizbraukt sākumā. Esmu atradusi savu ritmu un tagad tikai jātiek pēc iespējas tālāk no pirmās meitenes. Kad esmu atrāvusies no pirmās meitenes un liekas, ka pirmais svarīgākais uzdevums izpildīts, mani sagaida pārsteigums. Izrādās, ka nākamajā grupā, ko saķeram, ir vēl viena meitene! Blakus parādās Mārtiņš L., kura sejā arī lasāms pārsteigums, jo pirms tam viņš paspēja uzbļaut, ka viss kārtībā, Grēta atkrita, un tu esi pirmā tagad. Neesmu vairs pārliecināta, vai pirms manis nav vēl kāda meitene, noskaņojos, ka jābūt gatavai vēl ilgi paciesties.

Sacensību sākums ļoti ātrs. Pagaidām vēl visi brauc kopā, tas nozīmē, ka grūtākais vēl tikai priekšā, jo būs mēģinājumi sadalīt braucējus grupās. Iebraucam mežā, kur arī notiek pirmā nopietnā sadalīšanās. Palieku vienā grupā kopā ar Mārtiņiem, kuri gatavi mani pasargāt un palīdzēt, ja būs tāda nepieciešamība. Mūsu grupa ap 15-20 cilvēkiem. Pašsajūta ideāla. Braucu diezgan komfortabli un priecājos, ka kājās vieglas, elpošana normāla. Patīkami, ka igauņi „nebaksta viens uz otru ar pirkstu”, jo neviens negrib braukt grupas priekšā. Visi strādā, un temps nekrīt ne uz mirkli. Kā jau ierasts, grūtākais ir uzturēt rāvienus pēc kārtējā kalna.

Divas reizes grupa pārplīsa, bet tad atkal sabrauca kopā. Ap 60 – 70 km ieraudzījām priekšā vēl lielāku grupu un sākām ķert to. Cik tālu ir nākamā meitene, nav ne jausmas, jo iepriekšējos divos dzirdināšanas punktos Mūsiņu neredzēju. Uz vienu no tiem, kā izrādījās, viņš tiešām neuzspēja, bet otrā viņu neredzēju un viņš neredzēja arī mani, jo pabraucu garām lielā ātrumā un grupā. Pirmspēdējā dzirdināšanas punktā beidzot sagaidīju Mūsiņu ar dzērieniem un gaidīto informāciju – „1 minūte”. Jāsaka, ka tas nebija tas, ko gaidīju, jo biju domājusi, ka nākamā meitene ir tālāk. Skaidrs, ka minūti atvinnēt ir iespējams, ja viņa brauc kopā ar grupu, kas gatava strādāt, jo tikko arī mēs saķērām grupu, kura bija pirms mums. Sliktākajā gadījumā jābūt gatavai sprinta finišam. Ap 80-84 kilometru sākas mežs un biatlona trases daļa, kur grupa nostiepās. Te jau sakrājies sagurums un sāk likties, ka kilometri paliek garāki, un finišs kā netuvojas, tā netuvojas.

"Tajā laikā nebūtu ticējusi, ka es no Tartu maratona mājās kādreiz atvedīšu zeltu!"

Patiesībā tie sāk lēnāk iet uz priekšu jau no kāda 70. kilometra, kad Jānis pateica atstarpi starp mani un otro meiteni. Arī mežā ātrums liels. Vienīgā atšķirība, ka grupa nostiepusies un braucam viens aiz otra. Kļūdījos smilšainā nobraucienā un nedaudz atpaliku no priekšā braucošajiem. Līdz finišam palikuši aptuveni 7 kilometri. It kā saprotu, ka diez vai otrā meitene te mani vairs saķertu, bet galvā joprojām skan 1 minūte. Mēģinu saķert priekšā braucošos. Zinu, ka Mārtiņš mani pagaidīs, ja redzēs, ka esmu atpalikusi. Tieku līdz Mārtiņam, kurš saka, lai braucu pa priekšu. Tiekam līdz atzīmē 4 km. Gandrīz jau finišs. Mārtiņam arī laikam tā viena minūte neliek mieru. Viņš iziet priekšā un saka, ka pastrādās, cik varēs, jo esam izkrituši no grupas dēļ manas kļūdas smiltīs. Kad paliek 3 km, prasu, vai viņš varēs pavilkt vismaz vēl 1 km? Saņemu atbildi, ka jā. Igaunis, kurš labi strādāja grupā, bet arī izkrita no grupas, laikam atpūtās aiz mums un sāk mūs dzīt. Saprotu, ka Mārtiņš nebūs dusmīgs, ja tālāk braukšu ar igauni. Tā arī daru. Mārtiņš no muguras nokliedzas: „Izbaudi!”. Es nodomāju – tici man, ka šo uzvaru es izbaudīšu! Paliek 700 m līdz finišam. Saprotu, ka taupīt spēkus vairs nav jēgas un tālāk braucu viena. Sen nebiju finišā iebraukusi ar tik platu smaidu un tik lielu gandarījumu par uzvaru.

Pirms trijiem, četriem gadiem es sapņoju iebraukt Tartu maratona labāko dāmu sešiniekā. Tajā laikā nebūtu ticējusi, ka es no Tartu maratona mājās kādreiz atvedīšu zeltu!

Otra dāma - Greete Steinburg finišēja 6min 12 sek aiz manis, izcīnot arī Igaunijas čempiones titulu. Jānis nemaz nezināja, cik tajā brīdī, kad braucu viņam garām, tālu ir otra meitene, bet, lai man lielāka motivācija, pateica 1 minūte.

Aiz vīru elites līdera esmu nepilnas 17 minūtes, kas ir šīs sezonas labākais rādītājs sacensības, kurās ir kopīgs starts ar vīriešiem. Tik maza laika atstarpe starp vīriešu un sieviešu elites līderiem Tartu maratonā vēl bija 2009. gadā tikai Gunnai Ritai Dālei, kad Tartu norisinājās MTB maratona Eiropas čempionāts. Pēc 2009. gada uzvarētāju laikiem var spriest, ka trase bijusi līdzīga, tikai nedaudz lēnāka. Ekstrēmi daudz dubļu bija 2010. gadā, kas arī redzams pēc uzvarētāja (MElite) laika – 2:50:44. Šogad MElite uzvarētāja laiks bija 2:32:26, bet 2009. gadā 2:34:53. Pēdējo 5 gadu trases rekords (pieļauju, ka tas ir arī absolūtais trases rekords) joprojām pieder 2011. gada uzvarētājam Tanelam Kangertam, kura laiks bija 2:30:47.