1/3

Mīļie draugi, sportisti un mani sekotāji!

Ir pagājis krietns laiks kopš pēdējo reizi Jūs visus uzrunāju. Šajā laikā mana dzīve ir mainījusies par 360 grādiem – no karjeras sievietes esmu kļuvusi par mammu burvīgam dēlam. No profesionālas riteņbraucējas, kura savu sportu mīlēja vairāk par visu un savu dzīvi bez velo nespēja iedomāties, kļuvu par bijušo riteņbraucēju. Un no bijušās riteņbraucējas, kura divus gadus pat putekļus no sava velo nenoslaucīja, atkal esmu kļuvusi par aktīvu riteņbraucēju. Esmu atkal atgriezusies pie sava pirmā trenera – Jāņa Mūsiņa. Veca mīlestība nerūs! Atkal jau vairāk kā gadu manā treniņu plānā ir vismaz 6 līdz 15 treniņu stundas nedēļā. Atkal sevi varu saukt par sportisti.

 

Kur tas viss beidzās un kur atkal sākās?

2016.gada 5.maijā bija mans pēdējais treniņš. Diena, kad uzzināju, ka kļūšu par mammu.  Un 2018.gada 5.maijā bija mans pirmais treniņš. Diena, kad nolēmu mest visas šaubas pie malas un mēģināt. Mēģināt atsākt braukt.

 

Pēc 2015.gada sacensību sezonas biju sevi pilnībā iztukšojusi – gan fiziski, gan emocionāli. Un tikai Vecgada vakarā izlēmu, ka tomēr 2016.gadā turpināšu mīt, kā arī to, ka tā būs mana pēdējā nopietnā velo sezona. Motivācijā ir spēks. Pēc trīs mēnešu garas “atpūtas” janvāra beigās biju labākā formā kā gadu iepriekš, kad biju trenējusies visu rudeni. Jau 27. februārī kopā ar savām beļģu komandas Keukens Redant Cycling Team meitenēm stāvēju uz starta līnijas pirmajā Beļģijas pavasara klasikā- Omloop Het Nieuwsblad. Sezona bija iesākusies ar pilnu jaudu. Aprīlī, ar labi padarīta darbu sajūtu un gatava savai pēdējai velo sezonai, atgriezos no trīs nedēļu nometnes Spānijā. Pāris dienas pēc atgriešanās no nometnes bija mans pirmais individuālā brauciena starts Beļģijā, kurā aizstāvēju savu iepriekšējā gada čempiones titulu. Līdz maijam turpinājās viss kā ierasti – treniņi, darbs, treniņi, darbs, vairākas sacensības nedēļā, atkal treniņi, darbs. Līdz 5.maija vakarā, pēc garas treniņu dienas, viesojoties Latvijā, uzzināju par savu īpašo stāvokli. Tā tad arī bija mana pēdējā treniņu diena.

Protams, ka tobrīd zināju, ka atgriezīšos, jo sezonu noslēdzu, tai nemaz nesākoties, un visi mani sezonas mērķi palika neizpildīti. Bet dzīvē viss notika savādāk. Plāns atgriezties uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas nepiepildījās ne uzriez, ne pēc mēneša, ne diviem, pat ne pēc gada, pat ne diviem, bet gan trīs gadiem.

 

Tagad, atskatoties, varu teikt, ka ceļš līdz atgriešanās uz velo bija grūts un sarežģīts, bet tālākais viss notika kā grāmatās, kurās apraksta skaistas atgriešanās sportā. Protams, ka treniņu procesā neiztiku bez sviedriem un asarām, jo sāku nevis no nulles, bet vēl kaut kur daudz zemāk. Bet par to, kāds tas bija, uzrakstīšu kādā no saviem nākamajiem rakstiem.

Un tā es 2019.gadā atkal kļuvu par Latvijas Čempioni individuālajā braucienā. Iespējams kādam tas šķita neticami, kādam pašsaprotami, kādam tas bija pārsteigums, bet kādam likumsakarība. Bet tas nebūtu iespējams bez mana lielākā atbalsta – Jāņa Mūsiņa, bez viņa ticības man, bez viņa pašaizliedzīgā atbalsta, pacietības, profesionalitātes un spējas savas prioritātes nostādīt aiz manām. Mūsiņ, paldies Tev par to!

Šobrīd jau esam jaunā gadā un arī šogad man ir savi sportiskie mērķi. Lai arī arvien nopietnāk domāju par brīdi, kad aktīvās riteņbraucējas gaitas manā kalendārā tik daudz stundas neaizņems, šogad vēl visu savu uzmanību veltīšu treniņiem un sacensībām.

 

Turpmāk šeit dalīšos ar savu pieredzi par treniņiem un sacensībām, uzturu, sevis motivēšanu, ikdienas stresu, par atgriešanos regulārā treniņu ciklā pēc bērniņa piedzimšanas un pārtraukuma, par treniņu apvienošanu ar mammas pienākumiem, par sieviešu riteņbraukšanu un aktualitātēm riteņbraukšanā. Īsāk sakot, par un ap riteņbraukšanu un velo, kā arī būšu priecīga rakstīt par Jums interesējošām tēmām un jautājumiem.

  • Dana Rozlapa - Twitter
  • Dana Rozlapa - Facebook

© 2020 by Dana Rozlapa